Kad apstākļi un es pati esmu pārvērtusi savu ikdienu par nemitīgu sevis un savu rīcību kontrolēšanu un apzināšanos, tad tāds jauši nejaušs īsmirklis, kurā pamanu, ka manī iekšā kaut kur ir prieks un es iekšēji smaidu, ir ļoti svētīgs. Tāds tīrs smaids. Ne tāpēc, ka kaut kas būtu sasniegts, iegūts vai saprasts, bet tāds absolūti beznosacījumu un beziemeslu prieks. Mirklis īss, un gandrīz uzreiz pēc tam piemeklēja lielas, visaptverošas skumjas, bet arī tās kaut kā šķiet ļoti pieņemamas un dabiskas.