kad gāju ierastajā apgaitā pa stradiņslimnīcas māju korpusiem, ievēroju vienu konkrētu lapu. es nezinu, kas mani piesaistīja visvairāk - vai spilgti dzeltenā krāsa vai arī fakts, ka tā vienmuļi gulēja peļķē. katrā ziņā - es to pacēlu un noliku zālītē.. pie pārējām.

Tagad gaidu draudzeni atbraucam un zinu - mani arī pamazām noliek pie šīm "pārējām lapām". Es atkal iejūku pūlī un atgriežos. Lienu ārā no čokura un zinu, ka manos visgrūtākajos brīžos man būs apkārt cilvēki, kam es neesmu vienaldzīga.
es zinu, ka uzsākot savu kārtējo cīņu tajā pašā liktenīgajā nodaļa, zem tā paša daktera rokas, es iemigšu laimīga. par spīti visam, man ir daudz vairāk nekā pārējām "lapām, kas vientuļi guļ peļķē, līdz kāmēr kāds tās paceļ"