Kaut kas ir zudis. Varbūt tā ir kāda no dimensijām, kurā es dzīvoju paralēli.
Manu ikdienu aizņem brokastis, darbs, pastaiga cauri pilsētai uz mājām. Manu ikdienu aizņem televizora un datora mirguļojošie ekrāni. Manu ikdienu aizņem dēļu grīda, nolaistas žalūzijas un aluskausā dziestoša tēja.

Kaut kas ir zudis.
Brīžiem šķiet, ka šī ir vienīgā pasaule, kurā jebkad esmu dzīvojis - Brokastis Darbs Mājupceļš. Tik truli un nožēlojami. Tik piezemēti un vienkārši.

Tu vairs neesi mani Amazones džungļi, tu vairs neesi mans Argentīnas tango. Katrs tavs vārds vairs neizraisa sprādzienu manā apziņā un katrā kustībā vairs nav jūtams vētras mestā viņļa iznīcinošais un kaislīgais spēks.
Tu esi pavirša vērotāja. Garāmgājēja.

Kaut kas ir zudis. Varbūt priekškars kas nodalīja pustumsā sēdošos skatītājus no lampu gaismā dzīrojošiem spēlmaņiem. Un līdz ar to zudusi arī ilūzija, ka tieši uz skatuves, tieši aiz šī priekškara notiek īstā dzīve, īstā spēle. Zudusi ilūzija, ka tieši otrpus realizējas visi sapņi un piepildās visas cerības. Un dzīve kūsā, dzīve aumaļām rit uz priekšu.

Kaut kas ir zudis.
Un aizverot acis es redzu vien tumšu bezgalību, kas kā lielais, melnais caurums sasūcis sevī visu to, kam kādreiz manās acīs bijusi jebkāda vērtība.