Man tagad skan Prāta vētra

izlasīju (  šo rakstu ) un skaļi iekliedzos

tas ir tik satraucoši

tik emocionāli pacilājoši

es jūtos divējādi

gan vēlos iespītēties un nevienu nelaist sev klāt

un baudīt uzmanību bezatbildīgi

gan iekrist kādā mīlas rotaļā

un spēlēt mūžīgo Romeo uz dzīves takas

un spēlēties ar baltajiem gubu mākoņiem

kad skatītos tajos guļot pļavā ar savu Džuljetu...

Man negribas novecot

man gribas mūžam būt jaunam

un galvā tik viens jautājums

kuru ceļu iet?