Pēdējā laikā un laikam, ja tā atskatās atpakaļ, arī visu dzīvi, manas mīļākās dienas daļas ir bijuši vakari, kad ierāpjos savā gultā, zinot, ka drīz aizmigšu un būs iespēja atpūsties no šīs pasaules (žetons tam, kurš to izdomāja, ka katru dienu mums taču ir iespēja no tās atpūsties! Voila!), kā arī rīti, kad tikko esmu pamodusies pēc labi un ilgi gulētas nakts. Kad vēl nav domu.
Vēl man patīk tie brīži dienā, kad ielieku ausīs austiņas, klausos mūziku vai skatos kādu filmu un tāpat mēģinu mazliet atslēgties no savām domām. Ja ne atslēgties, tad vismaz piesegt tās, vai pat radīt kādas domas no jauna.
"Your only problem is that you think too much". Šos vārdus esmu dzirdējusi uz sevi vērstus ne reizi vien.
Vēl man patīk tie brīži dienā, kad ielieku ausīs austiņas, klausos mūziku vai skatos kādu filmu un tāpat mēģinu mazliet atslēgties no savām domām. Ja ne atslēgties, tad vismaz piesegt tās, vai pat radīt kādas domas no jauna.
"Your only problem is that you think too much". Šos vārdus esmu dzirdējusi uz sevi vērstus ne reizi vien.
Bet.. ja es nedomātu, tad es nedomātu to, ko es domāju tagad un par ko acīmredzot lielākā daļa manu apkārtējo vispār neaizdomājas.
Par to, ka... perspektīvu tajā visā, ko es daru, nav nevienā acī. PERSPEKTĪVU, if you know what I mean.
Tāpēc reizēm tu domā un arī pat izdomā.
Ka tikai tās sajūtas (vai bailes) varētu mazliet noklusināt, zin kā, baigi mēdz traucēt.
P.S. Vēl interesants moments ir tas, ka agrāk varēju iet gulēt krietni pēc pusnakts, bet tagad.. jau pirms 23iem jūtu, ka nupat ir vajadzīga atpūta. Jau pārāk apnikusi pasaule, vai kas...