| |
[Dec. 2nd, 2013|10:21 am] |
|
Vakarnakt pavadīju episkas divas stundas jūras krastā un mežā tajā lieliskajā vētrā ar manu lielo vilkupuiku. Bļāviens, tik labi nelikt reizēm sevi visa centrā, tieši nesen ar Vilcēnu un vēl pāris draudziņiem par šito runājām. Laikam jānomaina cilvēki, hihi. Bet Vilcēnam laikam ir iepatikusies mana māsa. Haha. Jocīgi jocīgi. Šausmīgi grūti uzturēt sarunas ar cilvēkiem, noturēt domu pavedienus, lasīt vienu grāmatu, skatīties filmu.. Pieslēdzos pilnīgi visam reizē, tā itkā visi nervu gali darbotos pastiprinātā režīmā un reizē tevi apdveš gan smaržu, gan domu, gan skaņu mākoņi. Tik tik overwhelming, bet tā ļoti dzīvi tajā pašā laikā. Izņemot brīžus, kad viss saiet uz īso un ir grūti saņemties atvērt acis un vēl jo grūtāk - klausīties pasaulē. |
|
|
