Kad es biju maza, mani iejūsmināja divas ēdamas lietas - baltmaize ar vārīto desu un cīsiņi. Tas bija mans lielākais našķis. Izaugot lielākai, topot bagātākai un materiāli nodrošinātākai, es nevarēju saprast, kā varēju ēst kaut ko tik negaršīgu (par desmaizēm), īstenībā es vispār pārtraucu ēst baltmaizi. Nu, lūk. Tikko sev nogriezu divas desas šķēles, iebāzu starp divām baltmaizes šķēlēm un sapratu sevi bērnībā. (Droši vien nākošreiz man vairs negaršos.)

Tāpat bija ar āboliem. Vakar apēdu ārprātā garšīgu ābolu. Man āboli vispār negaršo un turpina negaršot, jo tikai viens tāds garšīgs ābols pasaulē bija, un es no koka norāvu tieši to. (Un vēl vienu baigi negaršīgu, bet tas neskaitās. :D )

Tags: atmiņa, doma