ne tikai tā. -

muļķa vešmašīna atkal vakar bija ieķērusies, un es, protams, to pamanīju pusnaktī, kad vispār atcerējos, ka veļa jāizkar. labi, ka nav neomas diena, labi, ka tā veļa tur tagad pūst, bet man vienalga, jo žēl tikai, ka nav, ko vilkt mugurā.


uzrakstīju Ansim eseju, ja to vispār tā var nosaukt. tāda piespiešanās, tāda nevēlēšanās, cik tomēr labi, ka nemācos.


vispār es gribu bērnus. māju un bērnus. bet laikam jau vienatnē būs mazliet grūti, ha.


kamēr man nav bērnu tikmēr varu staigāt apkārt, tāpēc šodien ar Elīzu un Līgu iešu uz jaunāko Vudija Alena filmu. redzēs nu, kā tas būs.