momentum
« previous entry | next entry »
May. 11th, 2009 | 11:08 pm
Man aiz loga krievi dzied uzvaras dziesmas. Bet šovakar mans lielākais bērnības nedarbs, kuru es mātei atklāju tikai pagājušogad, t.i., ~14 gadus pēc nedarba faktiskās izpildes, jau otro reizi ieguva scenārija pieteikuma aprises. Brāļi Koeni var iet pensijā! Ar labunakti!
piefiksēju labākos citātus no S. Radzobes recenzijas par Dailes teātra izrādi "Priekules Ikars" (teksta autore aka dramaturģe/scenāriste/libretiste Māra Zālīte):
Priekules Ikars. Izrāde - krīze
"Kaut arī dramaturgu intelektuālās domas vājums un režijas arhaisms mūsu skatuves mākslā diemžēl nav nekas neparasts, Priekules Ikars citu līdzīgu gadījumu vidū tomēr izceļas: maksimāli ārprātīga ir izrādes vizuālā puse (Annas Heinrihsones scenogrāfija, Kristīnes Abikas kostīmi, Ingas Raudingas horeogrāfija), vienlaidus liekulīgs saturs, bet pāri visam – totāls teātra paškritikas trūkums un ciniska necieņa pret skatītāju."
"Īstais sižets, kura dēļ rakstīts darbs, atklājas vien otrajā daļā. Tas ir daudzos dzejnieces dramaturģiskajos darbos atrodamais vēstījums par ģēniju, resp., izcilu personību, ko pūlis pielūdz, bet pēc laika nodod un sit krustā. Sižets atkārtojas tik bieži, ka liek domāt par kādu pašas dzejnieces līdzīgu nesadziedējamu traumatisku pieredzi. Pat ja personāži izrādē nebūtu ieģērbti mūsdienīgos kostīmos, kas, cita starpā, neveido estētiski vienotu ansambli, vien padara daudzus aktierus resnus un tizlus, ir taču skaidrs, ka dzejniece rakstījusi par mūsdienām, nevis 17. gadsimtu. Ieciklēšanās subjektīvā sāpē Mārai Zālītei nav ļāvusi paskatīties apkārt (tai skaitā – uz sevi), lai ieraudzītu – kādreizējie varoņi laika gaitā ir ļoti pārvērtušies un viņu stiepšana uz sārta vairs reti kuru spēj aizkustināt. Arī viņu, kādreiz pielūgto, dēļ mēs atrodamies šodienas dziļajā bedrē."
"Iestudējumā atrodami stilistiski un žanriski visdažādākie elementi – pretenzija uz varoņdrāmu, intelektuāls disputs, 70. gadu mūziklu atraugas ar estētiski aizvainojošām pantomīmām, tautas komēdija, parodijas par sliktajiem latviešiem ..."
piefiksēju labākos citātus no S. Radzobes recenzijas par Dailes teātra izrādi "Priekules Ikars" (teksta autore aka dramaturģe/scenāriste/libretiste Māra Zālīte):
Priekules Ikars. Izrāde - krīze
"Kaut arī dramaturgu intelektuālās domas vājums un režijas arhaisms mūsu skatuves mākslā diemžēl nav nekas neparasts, Priekules Ikars citu līdzīgu gadījumu vidū tomēr izceļas: maksimāli ārprātīga ir izrādes vizuālā puse (Annas Heinrihsones scenogrāfija, Kristīnes Abikas kostīmi, Ingas Raudingas horeogrāfija), vienlaidus liekulīgs saturs, bet pāri visam – totāls teātra paškritikas trūkums un ciniska necieņa pret skatītāju."
"Īstais sižets, kura dēļ rakstīts darbs, atklājas vien otrajā daļā. Tas ir daudzos dzejnieces dramaturģiskajos darbos atrodamais vēstījums par ģēniju, resp., izcilu personību, ko pūlis pielūdz, bet pēc laika nodod un sit krustā. Sižets atkārtojas tik bieži, ka liek domāt par kādu pašas dzejnieces līdzīgu nesadziedējamu traumatisku pieredzi. Pat ja personāži izrādē nebūtu ieģērbti mūsdienīgos kostīmos, kas, cita starpā, neveido estētiski vienotu ansambli, vien padara daudzus aktierus resnus un tizlus, ir taču skaidrs, ka dzejniece rakstījusi par mūsdienām, nevis 17. gadsimtu. Ieciklēšanās subjektīvā sāpē Mārai Zālītei nav ļāvusi paskatīties apkārt (tai skaitā – uz sevi), lai ieraudzītu – kādreizējie varoņi laika gaitā ir ļoti pārvērtušies un viņu stiepšana uz sārta vairs reti kuru spēj aizkustināt. Arī viņu, kādreiz pielūgto, dēļ mēs atrodamies šodienas dziļajā bedrē."
"Iestudējumā atrodami stilistiski un žanriski visdažādākie elementi – pretenzija uz varoņdrāmu, intelektuāls disputs, 70. gadu mūziklu atraugas ar estētiski aizvainojošām pantomīmām, tautas komēdija, parodijas par sliktajiem latviešiem ..."