Vakarnakt lidostā iepazinos ar rumānieti no rumānijas, kurš ar mani sarunājās tikai rumāniski. Pēc apmēram pusstundu garas sarunas noskaidrojās, ka viņam ir 44, viņa sievai 37 gadi, viņam ir divi bērni - puika (21) un meitene (19), viņš pēc profesijas ir konstruktors (tā teica viņš pats, es pieņemu, ka tas bija domāts inžentieris), taisa viskautko, bet traktorus gan nē. Viņa sieva ir sekretāre. Es savukārt pastāstīju, ka mācos bioloģijas fakultātē un dzīvoju Latvijā. Protams, mēs katrs runājām savā valodā - viņš rumāniski, es latviski. Viņš gan bija nedaudz (iespējams, ka apzīmējums "nedaudz" ir pārāk maigs, bet nekas) iedzēris tāpēc viņam sākās nelielas problēmas ar sekjuritī džekiem, bet visā visumā ļoti jauks cilvēks. Aicināja mani doties uz Rumāniju, gribēja pat numuriem apmainīties, bet šis triks mums kaut kā neizdevās. Es vēl gribēju paprasīt kaut ko par Drakulu, bet tad policija atkal bija klāt ar visu tulku un es pārvācos uz blakus soliņu. Sarunu pabeigt mums nesanāca, jo viņam tika stingri pieteikts man netuvoties (šo noteikumu viņš gan sāka ievērot tikai pēc trešās aizrādījuma reizes, bet, kad viņš mani visas trīs reizes atkal pamanīja, man, protams, nācās atkal noklausīties par to, cik viņam ir gadu un ka viņš ir konstruktors).
Bet Rumānijas apciemojums nebūtu slikta lieta. Nu, varbūt ne gluži pie Alibabas (tā viņu sauca) ciemos, bet vienkārši tā pat. Ne?

Tā kā mana lidmašīna bija sešos no rīta, es prātoju - ja kārtības sargi viņu runātvēlmi ar mani nebūtu nogalinājuši, varbūt uz lidmašīnas attiešanas laiku es ciešami saprastu po rumanski?