Sonea

~ 19:00

Tas ir skumji, cik viegli ir pilnībā nosist jebkādu entuziasmu. Pietiek būt vienam cilvēkam, no kura plūst īgnums, un visa diena ir izčakarēta. Skumji. Tagad domes sēde, visi aizrautīgi spriež. Jā, tas ir tik jauki. Protams. Tikai tas viss, par ko mēs tagad runājam, nekur neved. Tas viss ir tik nožēlojami. Līdz ballei ir palikušas trīspadsmit dienas, ieskaitot šodienu. Un nekas nav sācis notikt. Es jūtu, ka vislabākais tagad būtu šo ideju izbeigt, kamēr vēl nekas nav izdarīts, kamēr nekas vēl nav ticis nopirkts.

Tas viss pagaidām tiešām ož pēc skumjas izgāšanās. Visi tikai runā, neviens neko nav sācis darīt. Skumji, bet pateicoties KJ, es esmu zaudējusi jebkādu entuziasmu saistībā ar  šo pasākumu.

Godīgi sakot šobrīd ir sajūta, ka es neko vairs negribu darīt. Un arī jebkāda vēlēšanās iet ir pilnīgi pazudusi. Skumji.

~22.30

Pirmā lieta

Es esmu ļoti vīlusies KJ.

Otrā lieta

Es izdarīju to, ko man nevajadzēja darīt. Es taču zināju, ka tādā garastāvoklī Artūram nevajag zvanīt. Bet tā ir jocīga sajūta, kad reizē mani rauj uz dažādām pusēm divas pretējas vēlmes – gan piezvanīt un izstāstīt to visu, kas moka un kas grauž, paīdēt, pasūdzēties, lai pažēlo, gan arī tā saprātīgā vēlme paturēt pie sevis visu un nelikt man mīļajiem justies slikti kopā ar mani. Tomēr esmu nelabojama egoiste. Ļāvos pirmajai, cik muļķīgi!

Bet es esmu arī ļoti laimīga. Man ir kāds, kam piezvanīt. Un kāds, kas apskaus un noglaudīs. Nu ne jau tā pret spalvu, asi un nelaipni kā daudzi citi, nē, kāds, kas samīļos, kad ir skumīgi.

Paldies liktenim, bioķīmiskajām reakcijām, dzīvei, nervu impulsiem, dieviem, vienalga kam, kaut vai nejaušībai vai varbūt gravitācijai, par to, ka man viņš ir! Paldies...