vai zini Tu, kā smaržo sniegs, kas tikko snidzis plaukstās Tavās siltās. vai Tu zini kā smaržo glāsts, kas dzimis lūpās Tavās esi acis manas, kad nespēju vairs sapņot es. esi sirds manas puksts, kad nomiris es būšu. vai zini Tu, kur paliek lietus, kad zibeņi debesi tukšu šķeļ. vai mācēsi būt Tu balss, kad sadegušā mezjā aizlūzusi atbalss zūd. apstājies uz mirkli tūkstoš takās, sniedz roku, veldzē vakardienas ziemu. Tev pirkstu galos zvaigznes zied.
|