| |
[Sep. 11th, 2013|01:30 pm] |
|
Vakardiena bija mana sliktaa diena. Es meegjinaaju izpildit visas elpas (nespeeju gaidiit liidz Radhashtami) un izgaazos. 15. elpa nebija veiksmiiga un attieciigi paareejaas. Es biju taa uztraucies, ka plniibaa aizmirsu, ka tas jaadara ar miilestiibu. Peec tam es meegjinaaju vairaakas reizes un atkal izgaazos. Un iekritu nedaudz depresijaa. Shoriit peec mangala aaratii es meegjinaaju atkal un atkal izgaazos. Tad es aizgaaju guleet, jo man nebija speeka un sapnii redzeeju beigu laikus un lielu, lielu virpuljviesuli, kas mums naaca virsuu. Es gribeeju satikt Paarvatii. Viens cilveeks visaa manaa muuzhaa, kas paziist manu Augstaako Es. Taa ir taada sajuuta, ka shii dziive ir viens labirints, kur neviens nepateiks labu padomu un tev naakas secinaat, ka tu esi viens shai ciinjaa un tev ir jaaieiet sevii vai jaazaudee sevi. Un tad peekshnji peec daudziem gadiem padebeshi uz 5 minuuteem atveraas un uzspiid Saule. Atgaadinaajums: mees esam ar tevi, Debesis ir ar tevi, dari savu uzdevumu. Un tad atkal padebeshi aizveraas un tev ir jaabuut lielam puikam, kas speej kljuut stiprs pats un kas nav atkariigs no cilveekiem. Manii ir ienaakusi gotiskaa noskanja. Es gribu sist krustaa sevi. Man nav bail no naaves un nav bail pazaudeet veco labo sevi. Taads ir plaans. Mirt, lai dziivotu, ieiet sevii vai mirt. |
|
|
