aptumšotā versija - debesbraukšana (dream)

tu atkal esi atnākusi - tu esi, atkal un jau - , tu neliec un neliec mani mierā, bet tavas aprises diemžēl izplūst kā ūdenskrāsas uz lietus samērcēta akvareļpapīra, tavā vārdā runā vien soļi, kustības, smaržas, varbūt tā mūzika, kas toreiz skanēja, kad mēs pārāk strauji uzbraucām kalnā.

viens sāns tam zaļi dzeltens, spilgtas saules gaismas pieliets, tur zāle mierīgi līgojas vējā, bet otrs - melns, tumšs un ledains - to caurām dienām un naktīm šausta stindzinošas jūras brāzmas. starp šīm medaļas divām pusēm aulekšo vējazirgs kauri, tur, virs sabangotā ūdensklaida, viņš nepaguris vērpj vēju grīstēs un sien lielus boforta mezglus.

bet salonā skan tikai mūzika. tu beidzot man kaut ko saki, kaut ko svarīgu un pa īstam, un es uz mirkli novēršos no ceļa, kas tai brīdī top par apledojušu, stāvu sienu, no kuŗas mēs krītam debesīs.