visskaistāk tur ir tajās naktīs, kurās balta migla, kunkuļos savēlusies, stiepjas līdz koku vainagiem, vai varbūt lēni pland tikai pārdesmit centimetru virs vēsas zemes, un virs mežu galotnēm plešas kaila, tumšzila debess, kurā kāds nevīžīgi sabēris zvaigznes, un ir silti, silti kaklam, silti plaukstām, kamēr cauri miglai ar neonzilām gaismām iezīmējas nomaldījies skrejceļš