Es skolas simtgadu salidojumā.
Ir 2022. gads. Jelgavas Valsts ģimnāzijas 100 gadu salidojums.
Ejot pa skolu manī raisās tik daudz dažādu patīkamu atmiņu. Bet mana pastaiga pa skolas gaiteņiem nav bezmērķīga. Esmu atstājis skolas svinību zāli, cerību vadīts, ka mans bērnības draugs, ar kuru nu jau 11 gadus bija zudis kontakts, būs ieradies uz salidojumu un tā arī bija. Viņš stāvēja otrajā stāvā pie meiteņu tualetes, izskatījās, ka gaidām kādu. Kad pienācu tuvāk, gaidītā būtne jau bija iekrampējusies viņam elkonī un abi lēnu slīdēju uz manu pusi pa tikko ievaskoto skolas grīdu. Jo vairāk tuvojāmies viens otram, jo vairāk likās, ka viņš mani neatpazīs un varbūt es kļūdos un šis kungs nemaz nav mans bērnības draugs. Bet šaubas tūlīt izgaisa, tiklīdzviņš mani pamanīja. Ieraugot mani viņš atplauka smaidā un devās uz priekšu, lai sarokotos ar mani. Kad bijām sasveicinājušies, viņš mani iepazīstināja ar savu līdz nācēju: ”Mana sieva Anna.” Es noskūpstīju viņai roku, atbildēju, ka priecājos iepazīties un atkal pievērsos draugam.
Draugs mani aicināja iziet pagalmā uzsmēķēt, es atbildēju, ka tas mani sen vairs nesaista, tomēr piekritu sastādīt kompāniju, jo cerēju uz patīkamu sarunu. Kad izgājām ārā viņš aizsmēķēja cigareti un piedāvāja arī man, es atteicos, lai arī mazliet gribējās veco, labo laiku vārdā. Kamēr vēlreiz pārliecināju sevi, ka nesmēķēšu, draugs jau uzsāka sarunu. Viņš vēlējās zināt kā man iet un ko esmu sadarījis visus šos gadus. Tad nu es ievilku nāsīs pilsētas sasmakušo gaisu un sāku savu monologu..
Kad pabeidzu vidusskolu tālāk devos mācītie uz LLU Meža fakultāti, kur apguvu zinības, kas man ļāva iemīlēt mežu un dabu. Pēc LLU absolvēšanas sāku strādāt par mežzini. Kad kādu laiku biju apgrozījies šajā lauciņā es sapratu, ka tas īsti nav priekš manis Tad, kā debesu dāvanu, es saņēmu sapņu darba piedāvājumu man piedāvāja strādāt kādā privātā kompānijā par fotoreportieri, kam būs jāatspoguļo un jāveido informatīvi materiāli par Latvijas dabu. Darba piedāvājums bija daudzsološs un es piekritu. Jaunajā amatā es saņēmu arī lielāka algu, kuru varēja ne tikai ieguldīt ikdienišķos pirkumos, bet arī iekrāt un beigās nopirkt ko lielāku. Tā nu tika iegādātas lauku mājas ”Meži”. Tā bija maza, romantiska paradīze, jauka priedes baļķu mājiņa meža ielokā, ko no vienas puses ieskauj neliela upīte. Šī mazā paradīze atrodas, apmēram, 30 km no Rīgas centra, lai arī tuvu pilsētas sirdij, tomēr ļoti klusa un mierīga vietiņa, kur kāju sper tikai retais. Māja ir diezgan maza un omulīga kā radīta diviem cilvēkiem, man un manai meitenei jeb draudzenei (drīz grasāmies precēties).
Vislielākā jautrība ir tad, kad visa lielā ģimene sanāk kopā: vecvecāki, vecāki un brāļi. Tad mazā romantiskā paradīzīte pārtop par līksmāko vietu uz zemes, kur satiekas paaudzes un emocijas. Šādas pasēdēšanas ir diezgan retas, pāris reizes gadā, jo bieži jau nesanāk tā visiem kopā pasēdēt. Parasti visiem kaut kur ir jāskrien un nav laika pat kopā iedzert tēju.
Kad mēs nosvinējām manu divdesmit septīto dzimšanas dienu, mainījās visa mana dzīve vēlreiz, jo beidzot mēs apprecējāmies. Nu manā dzīves gājumā ir pienācis stabilitātes posms, tā vismaz es domāju, līdz priekšnieks paziņoja, ka nu firmai ir lielais pārmaiņu laiks jeb kā viņš teica: ”Lielā perestroika, un firma vairs nestrādā Latvijas tirgum tagad ir svarīgi aptvert pasauli”. Tā nu es tiku nozīmēts par ārzemju korespondentu, nevarēju nepiekrist, jo iespēja nudien bija unikāla – apceļot pasauli un vēl pelnīt ar to naudu. Sameklēju sev asistentu, tālu nebija jāmeklē, savu jauno sieviņu, sakravājuši somas devāmies pirmajā braucienā uz Āfriku, tas bija nudien aizraujoši, mēs divi un šī skaistā tuksnešainā zeme(..) Tā turpinājām ceļot pa pasauli un mīlēt viens otru, tas bija kā sapnis, jo nu viss bija kā tam pienākas: darbs fantastisks, mīlošs cilvēks blakus un pārliecība par ideālu dzīvi. Tad kādā jaukā vakarā, šo, nu jau ierasto ritmu izjauca nemazāk patīkams un cēls pārsteigums – mums būs dēls. Šis brīnumainais notikums lika daudz ko mainīt. Sieviņai bija vajadzīgs gan miers gan stabilitāte, tādēļ tika pieņemts lēmums pāriet atpakaļ dzīvē, kāda tā bija līdz pasaules klejojumiem. Darbā visu nokārtoju tā, lai katru vakaru varu atgriezties pie mīļotās ģimenes un rūpēties par viņiem, kas nebūtu iespējams pasaules klejojumos. Tā, dzīvē atkal atsākās ģimeniskie tējas vakari un līksmie svētki, kas nebija iespējami svešumā. Dzīve atkal nostājas vecajas sliedēs.
Kad mazais paaugās lielāks, atkal varējām atsākt ceļojumus pa pasauli, tiesa gan ne tik bieži kā senajās klejotāju dienās, taču pāris reizes gadā sanāca kaut kur aizceļot. Nesen atgriezāmies no Austrālijas, kur man bija jāveido reportāža par aborigēniem un viņu kultūru, diezgan jautrs pasākums.
Kad biju beidzis savu dzīves stāstu, sāku interesēties par draugu, ko viņš ir sadarījis visus šos gadus, bet necik tālu netiku ar izjautāšanu, jo mūsu divvientulībā iejaucās vecie skolas biedri, kas skaļi sarunādamies nāca tieši uz mūsu pusi un jau pa gabalu uzrunāja mūs. Mēs sasveicinājāmies un līdz ar to arī pagaisa intīmā gaisotne, kas valdīja līdz šim. Bijām izsisti no sliedēm, jo vēl palika tik daudz nepateiktu vārdu, taču vairs neko nevarēja līdzēt, bars bija sajaucis gaisu un īpašo atmosfēru. Skolas biedri mūs sauca iekšā, jo esot pienācis laiks loterijai un mums noteikti ir tur jāpiedalās. Tā arī sekojām pārējiem, lai gan man labāk būtu paticis klausīties draugā. Ejot iekšā pa skolas parādes durvīm, es draugam pavēstīju, ka nākošajā pīppauzē labprāt iznākšu ārā un noklausīšos viņa stāstu, viens otram uzsmaidījām un priecīgi kopā ar pārējiem devāmies līksmot uz skolas zāli.
/by Nobodyk/
Ir 2022. gads. Jelgavas Valsts ģimnāzijas 100 gadu salidojums.
Ejot pa skolu manī raisās tik daudz dažādu patīkamu atmiņu. Bet mana pastaiga pa skolas gaiteņiem nav bezmērķīga. Esmu atstājis skolas svinību zāli, cerību vadīts, ka mans bērnības draugs, ar kuru nu jau 11 gadus bija zudis kontakts, būs ieradies uz salidojumu un tā arī bija. Viņš stāvēja otrajā stāvā pie meiteņu tualetes, izskatījās, ka gaidām kādu. Kad pienācu tuvāk, gaidītā būtne jau bija iekrampējusies viņam elkonī un abi lēnu slīdēju uz manu pusi pa tikko ievaskoto skolas grīdu. Jo vairāk tuvojāmies viens otram, jo vairāk likās, ka viņš mani neatpazīs un varbūt es kļūdos un šis kungs nemaz nav mans bērnības draugs. Bet šaubas tūlīt izgaisa, tiklīdzviņš mani pamanīja. Ieraugot mani viņš atplauka smaidā un devās uz priekšu, lai sarokotos ar mani. Kad bijām sasveicinājušies, viņš mani iepazīstināja ar savu līdz nācēju: ”Mana sieva Anna.” Es noskūpstīju viņai roku, atbildēju, ka priecājos iepazīties un atkal pievērsos draugam.
Draugs mani aicināja iziet pagalmā uzsmēķēt, es atbildēju, ka tas mani sen vairs nesaista, tomēr piekritu sastādīt kompāniju, jo cerēju uz patīkamu sarunu. Kad izgājām ārā viņš aizsmēķēja cigareti un piedāvāja arī man, es atteicos, lai arī mazliet gribējās veco, labo laiku vārdā. Kamēr vēlreiz pārliecināju sevi, ka nesmēķēšu, draugs jau uzsāka sarunu. Viņš vēlējās zināt kā man iet un ko esmu sadarījis visus šos gadus. Tad nu es ievilku nāsīs pilsētas sasmakušo gaisu un sāku savu monologu..
Kad pabeidzu vidusskolu tālāk devos mācītie uz LLU Meža fakultāti, kur apguvu zinības, kas man ļāva iemīlēt mežu un dabu. Pēc LLU absolvēšanas sāku strādāt par mežzini. Kad kādu laiku biju apgrozījies šajā lauciņā es sapratu, ka tas īsti nav priekš manis Tad, kā debesu dāvanu, es saņēmu sapņu darba piedāvājumu man piedāvāja strādāt kādā privātā kompānijā par fotoreportieri, kam būs jāatspoguļo un jāveido informatīvi materiāli par Latvijas dabu. Darba piedāvājums bija daudzsološs un es piekritu. Jaunajā amatā es saņēmu arī lielāka algu, kuru varēja ne tikai ieguldīt ikdienišķos pirkumos, bet arī iekrāt un beigās nopirkt ko lielāku. Tā nu tika iegādātas lauku mājas ”Meži”. Tā bija maza, romantiska paradīze, jauka priedes baļķu mājiņa meža ielokā, ko no vienas puses ieskauj neliela upīte. Šī mazā paradīze atrodas, apmēram, 30 km no Rīgas centra, lai arī tuvu pilsētas sirdij, tomēr ļoti klusa un mierīga vietiņa, kur kāju sper tikai retais. Māja ir diezgan maza un omulīga kā radīta diviem cilvēkiem, man un manai meitenei jeb draudzenei (drīz grasāmies precēties).
Vislielākā jautrība ir tad, kad visa lielā ģimene sanāk kopā: vecvecāki, vecāki un brāļi. Tad mazā romantiskā paradīzīte pārtop par līksmāko vietu uz zemes, kur satiekas paaudzes un emocijas. Šādas pasēdēšanas ir diezgan retas, pāris reizes gadā, jo bieži jau nesanāk tā visiem kopā pasēdēt. Parasti visiem kaut kur ir jāskrien un nav laika pat kopā iedzert tēju.
Kad mēs nosvinējām manu divdesmit septīto dzimšanas dienu, mainījās visa mana dzīve vēlreiz, jo beidzot mēs apprecējāmies. Nu manā dzīves gājumā ir pienācis stabilitātes posms, tā vismaz es domāju, līdz priekšnieks paziņoja, ka nu firmai ir lielais pārmaiņu laiks jeb kā viņš teica: ”Lielā perestroika, un firma vairs nestrādā Latvijas tirgum tagad ir svarīgi aptvert pasauli”. Tā nu es tiku nozīmēts par ārzemju korespondentu, nevarēju nepiekrist, jo iespēja nudien bija unikāla – apceļot pasauli un vēl pelnīt ar to naudu. Sameklēju sev asistentu, tālu nebija jāmeklē, savu jauno sieviņu, sakravājuši somas devāmies pirmajā braucienā uz Āfriku, tas bija nudien aizraujoši, mēs divi un šī skaistā tuksnešainā zeme(..) Tā turpinājām ceļot pa pasauli un mīlēt viens otru, tas bija kā sapnis, jo nu viss bija kā tam pienākas: darbs fantastisks, mīlošs cilvēks blakus un pārliecība par ideālu dzīvi. Tad kādā jaukā vakarā, šo, nu jau ierasto ritmu izjauca nemazāk patīkams un cēls pārsteigums – mums būs dēls. Šis brīnumainais notikums lika daudz ko mainīt. Sieviņai bija vajadzīgs gan miers gan stabilitāte, tādēļ tika pieņemts lēmums pāriet atpakaļ dzīvē, kāda tā bija līdz pasaules klejojumiem. Darbā visu nokārtoju tā, lai katru vakaru varu atgriezties pie mīļotās ģimenes un rūpēties par viņiem, kas nebūtu iespējams pasaules klejojumos. Tā, dzīvē atkal atsākās ģimeniskie tējas vakari un līksmie svētki, kas nebija iespējami svešumā. Dzīve atkal nostājas vecajas sliedēs.
Kad mazais paaugās lielāks, atkal varējām atsākt ceļojumus pa pasauli, tiesa gan ne tik bieži kā senajās klejotāju dienās, taču pāris reizes gadā sanāca kaut kur aizceļot. Nesen atgriezāmies no Austrālijas, kur man bija jāveido reportāža par aborigēniem un viņu kultūru, diezgan jautrs pasākums.
Kad biju beidzis savu dzīves stāstu, sāku interesēties par draugu, ko viņš ir sadarījis visus šos gadus, bet necik tālu netiku ar izjautāšanu, jo mūsu divvientulībā iejaucās vecie skolas biedri, kas skaļi sarunādamies nāca tieši uz mūsu pusi un jau pa gabalu uzrunāja mūs. Mēs sasveicinājāmies un līdz ar to arī pagaisa intīmā gaisotne, kas valdīja līdz šim. Bijām izsisti no sliedēm, jo vēl palika tik daudz nepateiktu vārdu, taču vairs neko nevarēja līdzēt, bars bija sajaucis gaisu un īpašo atmosfēru. Skolas biedri mūs sauca iekšā, jo esot pienācis laiks loterijai un mums noteikti ir tur jāpiedalās. Tā arī sekojām pārējiem, lai gan man labāk būtu paticis klausīties draugā. Ejot iekšā pa skolas parādes durvīm, es draugam pavēstīju, ka nākošajā pīppauzē labprāt iznākšu ārā un noklausīšos viņa stāstu, viens otram uzsmaidījām un priecīgi kopā ar pārējiem devāmies līksmot uz skolas zāli.
/by Nobodyk/
Mūzika: nexus
2 raksta | ir doma
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}