ne tikai tā. -

nav jau tā, ka nebūtu, ko teikt. ir tikai tā, ka reizēm tie vārdi paliek kaut kur dziļi tevī iekšā un nevēlas nākt ārā. tie krata savas mazās, spurainās galviņas un čīkst nebeidzamo gaudu dziesmu par to, ka ārā ir auksti un nepatīkami, par to, ka ne vienmēr visi saprot. un nav jau tā, ka visiem jāsaprot. tie vārdi ir gandrīz kā es, es arī čīkstu un klabu, es arī bēdājos par vasaras došanos prom, meklēju sauli, bet atrodu tikai lietus lāses, kas triecas visās tajās lielajās peļķēs, kas uz ielas. es arī reizēm vēlos purināt savu cirtaino galvu un atteikties iet ārā, jo tur, zem segas, tur, savā drošajā salā, ir tik labi. nav jau tā, ka man negribētos padalīties, bet padalīties nozīmē atdot kaut ko no sevis. pagaidām es to gribu atļauties tikai tiem, kam interesē, tikai tiem, kam rūp. gribas padalīties arī ar sevi, bet ne vienmēr tas sanāk, tas ir jāmācās un jākopj, tas ir jāaudzē kā milzīgs ozols, kam zari sniedzas debesīs. tā padalīšanās ar sevi ir pati svarīgākā, vēl jāmācās. bet tagad gribas sēdēt kaut kur meža malā, piesaulītē un sasmaržot visus skaistos kokus un krāsainos laukus. līst.