03 January 2010 @ 08:47 pm
 
Dzīvē ik uz soļa sastopamies ar izvēlēm. Nozīmīgākām un mazāk svarīgām, bet, tomēr katru reizi nākas izšķirties par labu vienam vai otram variantam. Un sekas, kā arī to, kurš variants ir bijis nozīmīgs nākotnei nevis mirklim, nākas secināt tikai pēc gadiem.

Bieži vien nākas izvēlēties starp prātu un emocijām, kurām tā vien gribas ļauties. Šajos mirkļos ir tik grūti tikt ar sevi galā. Sajūta, kura iekšā mutuļo, neatkarīgi no tā - prieks, aizrautība, spītība vai atriebības kāre - ir spēcīgāka par loģiku, kas klusām čukst, ka pirms darīt ir jāpaskaitļo dažus gājienus uz priekšu - ko nesīs katra no izvēlēm un kādas sekas tās var atstāt.

Bet dzīvot neriskējot, neizmantojot iespējas baudīt dzīvi un justies laimīgam, vai ar laiku tā nepaliks kā tukša, neaizpildīta lapas puse dzīves grāmatā? Mūžīgi izvēle krīt par labu loģikai. Smadzenes, smadzenes, vienas vienīgas smadzenes. Reizēm gribas ļauties plūsmai ar visiem tiem mēsliem, kas sekos bezatbildībai. Pavisam reti tas ir tā vērts... Varbūt...
 
 
Domu fons: Wolfgang Amadeus Mozart - No.40 - Menuetto Allegretto
 
 
( Post a new comment )
ruuby[info]ruuby on January 4th, 2010 - 08:54 am
Piemēram, šobrīd savu izvēļu rezultātā jūtos jauki, ar tiešām foršām atmiņām. Kuras tieši tādas neizmainītas paliks, jo laikam vairs nevadīšos pēc emocijām. Hmm, vai arī tieši vadīšos pēc emocijām, šādi vairs neturpinot?...

Anyways, es vakar vadījos ne pēc loģikas un nebija tik traki, kā teica baiļu sajūta un saprāta balss. Varbūt tiešām ir vērts ļauties, lai dzīves lappuses būtu raibas un krāšņas? :) (Bet krāšņuma man pietiks tagad kādam laikam :D )
(Reply) (Thread) (Link)
schizophrenic[info]schizophrenic on January 4th, 2010 - 03:05 pm
Es nevaru saprast vai reizēm sev neuzlieku pārāk lielas bremzes un pārāk daudz nedomāju par sekām. Bet iespējams es tāda vienkārši esmu...
(Reply) (Parent) (Link)