Nerakstīšu par saviem trūkumiem, gribas formulēt ieganstus (ieganstam
vienmēr ir iemesls), kāpēc kaut kas neizdodas. Trūka norādes no reāliem
paraugiem. Nekā stabila. Tur, kur bija - viss kārtībā, pat neticami labi
mūsu modernajā pasaulē. Pārējais - pilnīgs juceklis.
Sanāca atkal juceklīgi.
Es klusēju varbūt par daudz. Bet tikai man ir tas "varbūt", citiem - "noteikti". Bet man tā patīk. Ne vienmēr viss, kas patīk, ir pareizs. Ne viss, kas patīk, ir nepareizs. Gribas klusēt arvien vairāk un vairāk. Arī šeit daudz noklusēts. Nez vai būs kāds, kas man noticēs, ka tas, kas notiek un notiks, ir nepieciešams. Tādēļ centīšos izvairīties no skaidrošanas vai pārliecināšanas mēģinājumiem.
haha haaaa pirmoreiz šitā klabē gadījās, ka kaut kāda poga nejauša un viss teksts pazuda. Nu šito augšā biju nokopējis. Negribu vairs to visu rakstīt vēlreiz.
Nu tad mana muldēšana
Kurš no jums ir ābols, kas krīt tālu no ābeles? Kā ir?
Šizofrēniskā ābele. Divām ābelēm nevar būt kopīga ābola. Bet, redz, cilvēks ir pus-ābele un ābols vispirms. Atnāca.. kas? Ezis? Un aiznesa to ābolu tālu.
Jā, nu rīt 2 eksāmeni. Par Keruaku prezentācija vēl nav pabeigta. Personāla vadībā smagāka gatavošanās - daudz jautājumiem atbildes jāsagatavo, daudz ko lasu pirmoreiz, dažās lekcijās nebiju, citās sapņoju.
Ak, es taču par zīmēm rakstīju un izdzisa.. Bē!
Kurš tic zīmēm?
Es!
Dziesmas, lietas, notikumi, cilvēki... daudzi kā zīmes, daudz par daudz, lai neticētu. Likumsakarības.
Bet! Pretrunīgas. Kā vari redzēt to, ko nevēlies? Redzi to, no kā baidies?
Iekāpu mašīnā, prom braucam. Izmisums, tukšums, bailes, skumjas.. Un drīz sāk skanēt dziesma skumja tieši tad, un tie vārdi tā, it kā par mani.
Paldies trāpīt garām reti rūgts saprast pirmo reizi priekšā nekas
Un? Pūkaini un gludi par daudz man bijis. Kompensēšana tagad, tieši tagad varu visspēcīgāk izjust, novērtēt, mācīties un augt... Mācīties kaut ko pavisam citu, ne to, ko prasa fizikā pasaule. Te realitātē esmu sliņķis, bet kur tas kompensējas.. ū, kā kompensējas.. Kur hihi
Mana māsa vispirms tortes gabaliņam noēda garšīgāko - glazūru, to pārējo atstāja. Tētim bija jāēd. Es vispirms apēdu to neiejūsminošo tortes daļu (kāpēc gan vispār tā vajadzīga?) un tikai pēc tam ar prieku un baudu lēnām to visgardāko... Nekas daudz kopš bērnības nav mainījies. Stiklenes vienmēr ātri tika sagrauztas. Tas tāds sprintera variants. Arī šokolādi var ātri sakost, tad garša citādāka nekā lēni lēni ļaujot izkust. Tas prieks ilgāks, lai gan citādāks. Jā, stiklenes ir izņēmums. Salauzt stikla pretestību.. Nav jau nekādas pretestības mīkstai šokolādei.. Ko nu to kost! Ikkatru šokolādes mazumiņu izgaršot.
Iedomājies - sēdi visu dienu, kamēr viens šokolādes gabaliņš iesūcas mēlē cauru garšas kārpiņām, tālāk pa tiešo uz asinsriti, uz smadzenēm.
Lai Keruaks pagaida. Un personāla vadītājs nebūšu, lai gan zināšanas noderētu kaut kad..
Iedvesma darīt jebko tikai ne to, ko vajag, tādēļ plānoju patīkamu nakti un netīkamu rītu un pēc tam pēcpusdienu un baigu nedēļu. tam visam apgrieztā propocionalitātē uzvara
Prieks, mierinājums drīzāk, ka nemācos, jo tas nozīmētu nedaudz arī iezubrīšanu. Tātad nezubrīju (kaut arī es tikai pārrakstu sasūtīto prezentāciju info), bet nodarbojos ar sevis pētniecību. Šitā gan var saiet sviestā. Kurš gan sak', ka tā ir nepareizi.
Kā jums ar iekšējo mieru? Labi, spējat nomierināties? Man ir apbrīnojama spēja tā būt... Tā gan ir problēma, jo sarezģīti sākt stresot, kad vajag. Un kad nu ir neizbēgami jāsāk stresot, ta nekā nevar vairs izdarīt. Ar to mieru ir tā, it kā viss plūstu garām... Lai jau, lai jau viņi skrien uz riņķi. Es te pastaigāšu un.. hah..gandrīz vai automātiskā rakstīšana. Tā tik turēt, un attapšos saullēktā, neko neizdarījis, bet sarakstījis kaut ko sev par brīnumu.
Par brīnumiem.
Kas tic brīnumiem, par tiem nebrīnās. Kas brīnās, tas netic. Kas tic, tie priecājas un brīnumus rada.
Kur palika mans Revo un viņa Lūcija? Šitā savienība neder, tur pārāk liela saskaņa. Tur deg sveces, ne vulkāns vemstās. Un kas jums labāk patīk - sveces vai vulkāni? Ar svecēm vergturus tikai sasmīdināsi un pats par vergu kļūsi..
es esmu kalps
bet tu esi vergs
Cilvēks jau nav nekāds tauriņš.. Un pat tie nevar vienā naktī pārvērsties. Tad nu es tā mierīgi un dažreiz nervozi, ļoti reti sasodīti stresaini turpināšu prātot par sabrukumu.
vai cilvēks ir fēnikss
Sanāca atkal juceklīgi.
Es klusēju varbūt par daudz. Bet tikai man ir tas "varbūt", citiem - "noteikti". Bet man tā patīk. Ne vienmēr viss, kas patīk, ir pareizs. Ne viss, kas patīk, ir nepareizs. Gribas klusēt arvien vairāk un vairāk. Arī šeit daudz noklusēts. Nez vai būs kāds, kas man noticēs, ka tas, kas notiek un notiks, ir nepieciešams. Tādēļ centīšos izvairīties no skaidrošanas vai pārliecināšanas mēģinājumiem.
haha haaaa pirmoreiz šitā klabē gadījās, ka kaut kāda poga nejauša un viss teksts pazuda. Nu šito augšā biju nokopējis. Negribu vairs to visu rakstīt vēlreiz.
Nu tad mana muldēšana
Kurš no jums ir ābols, kas krīt tālu no ābeles? Kā ir?
Šizofrēniskā ābele. Divām ābelēm nevar būt kopīga ābola. Bet, redz, cilvēks ir pus-ābele un ābols vispirms. Atnāca.. kas? Ezis? Un aiznesa to ābolu tālu.
Jā, nu rīt 2 eksāmeni. Par Keruaku prezentācija vēl nav pabeigta. Personāla vadībā smagāka gatavošanās - daudz jautājumiem atbildes jāsagatavo, daudz ko lasu pirmoreiz, dažās lekcijās nebiju, citās sapņoju.
Ak, es taču par zīmēm rakstīju un izdzisa.. Bē!
Kurš tic zīmēm?
Es!
Dziesmas, lietas, notikumi, cilvēki... daudzi kā zīmes, daudz par daudz, lai neticētu. Likumsakarības.
Bet! Pretrunīgas. Kā vari redzēt to, ko nevēlies? Redzi to, no kā baidies?
Iekāpu mašīnā, prom braucam. Izmisums, tukšums, bailes, skumjas.. Un drīz sāk skanēt dziesma skumja tieši tad, un tie vārdi tā, it kā par mani.
Paldies trāpīt garām reti rūgts saprast pirmo reizi priekšā nekas
Un? Pūkaini un gludi par daudz man bijis. Kompensēšana tagad, tieši tagad varu visspēcīgāk izjust, novērtēt, mācīties un augt... Mācīties kaut ko pavisam citu, ne to, ko prasa fizikā pasaule. Te realitātē esmu sliņķis, bet kur tas kompensējas.. ū, kā kompensējas.. Kur hihi
Mana māsa vispirms tortes gabaliņam noēda garšīgāko - glazūru, to pārējo atstāja. Tētim bija jāēd. Es vispirms apēdu to neiejūsminošo tortes daļu (kāpēc gan vispār tā vajadzīga?) un tikai pēc tam ar prieku un baudu lēnām to visgardāko... Nekas daudz kopš bērnības nav mainījies. Stiklenes vienmēr ātri tika sagrauztas. Tas tāds sprintera variants. Arī šokolādi var ātri sakost, tad garša citādāka nekā lēni lēni ļaujot izkust. Tas prieks ilgāks, lai gan citādāks. Jā, stiklenes ir izņēmums. Salauzt stikla pretestību.. Nav jau nekādas pretestības mīkstai šokolādei.. Ko nu to kost! Ikkatru šokolādes mazumiņu izgaršot.
Iedomājies - sēdi visu dienu, kamēr viens šokolādes gabaliņš iesūcas mēlē cauru garšas kārpiņām, tālāk pa tiešo uz asinsriti, uz smadzenēm.
Lai Keruaks pagaida. Un personāla vadītājs nebūšu, lai gan zināšanas noderētu kaut kad..
Iedvesma darīt jebko tikai ne to, ko vajag, tādēļ plānoju patīkamu nakti un netīkamu rītu un pēc tam pēcpusdienu un baigu nedēļu. tam visam apgrieztā propocionalitātē uzvara
Prieks, mierinājums drīzāk, ka nemācos, jo tas nozīmētu nedaudz arī iezubrīšanu. Tātad nezubrīju (kaut arī es tikai pārrakstu sasūtīto prezentāciju info), bet nodarbojos ar sevis pētniecību. Šitā gan var saiet sviestā. Kurš gan sak', ka tā ir nepareizi.
Kā jums ar iekšējo mieru? Labi, spējat nomierināties? Man ir apbrīnojama spēja tā būt... Tā gan ir problēma, jo sarezģīti sākt stresot, kad vajag. Un kad nu ir neizbēgami jāsāk stresot, ta nekā nevar vairs izdarīt. Ar to mieru ir tā, it kā viss plūstu garām... Lai jau, lai jau viņi skrien uz riņķi. Es te pastaigāšu un.. hah..gandrīz vai automātiskā rakstīšana. Tā tik turēt, un attapšos saullēktā, neko neizdarījis, bet sarakstījis kaut ko sev par brīnumu.
Par brīnumiem.
Kas tic brīnumiem, par tiem nebrīnās. Kas brīnās, tas netic. Kas tic, tie priecājas un brīnumus rada.
Kur palika mans Revo un viņa Lūcija? Šitā savienība neder, tur pārāk liela saskaņa. Tur deg sveces, ne vulkāns vemstās. Un kas jums labāk patīk - sveces vai vulkāni? Ar svecēm vergturus tikai sasmīdināsi un pats par vergu kļūsi..
es esmu kalps
bet tu esi vergs
Cilvēks jau nav nekāds tauriņš.. Un pat tie nevar vienā naktī pārvērsties. Tad nu es tā mierīgi un dažreiz nervozi, ļoti reti sasodīti stresaini turpināšu prātot par sabrukumu.
vai cilvēks ir fēnikss
tagad skan: |
Dave Mathews Band - Gray Street |