Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
neizmantots laiks, kas šodien, rīt man trūks, kā zināt soļus divpadsmit, kas priekšā gaida, kā ieplānot neparedzamo. es vēlos laiku sev, kaut pāris stundas parīt vai aizparīt, bet nē, jau šodien zinu, tās atdotas kādam citam jau tagad ir.
darbs līdz pusnaktij, negulēts miegs, plānojot nepabeigto, termiņi, kas kā robežu stabi zib gad vilciena logu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
