Hmm, bet ir taču arī noderīgās viltus patiesības. Neviens cilvēks nav tik stiprs, lai aizmestu viņus visus. Bērnībā, piemēram, bērni tic vecāku nemaldībai un nekļūdīgumam. Tas ir ļoti labi, jo 5 gadu vecumā bērns nevar pasūtīt vecākus un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Paiet laiks, un cilvēks var atmest dažas šīs viltus patiesības, bet no visām nekad neatbrīvojas. Un manuprāt nevajag ar’.

Reku, Tev būs viena patiesība un viltus patiesība. Viltus patiesība lielam vairumam cilvēku: viņš dzīvo un tic, ka viņš ir relatīvi svarīgs. Tic, ka tas ir tādēļ, ka darbs ko viņš dara ir svarīgs, viņš ir nozīmīgs citiem cilvēkiem, utt. Kā rezultātā šis cilvēks jūtās labi, jūtas vērtīgs un nozīmīgs. Kas ir labi.

Īstā patiesība: visuma plašumos šim cilvēkam nav it nekādas vērtības vai nozīmīguma. Kāda atšķirība vai viņš dzīvo vai mirst, neko nozīmīgu tas neietekmēs. Zeme (kas ir absolūti niecīga un nesvarīga planēta par sevi) turpinās griezties arī turpmāk. Kā rezultātā varam secināt, ka no šī cilvēka nav it nekādas jēgas.

Un tad pasaki man, priekš kam ir vajadzīga tāda ‘īstā’ patiesība?!

p.s. uh, kā aizrāvos :))

priekā!

(Reply to this) (Thread)

Es jau nerunāju par vajadzību vai nevajadzību. Pati ļoti labi apzinos šīs patiesības daudzpusību... Man tikai vajadzēja par to padomāt... Mazlirt... Lai var atkal tālāk iet...

(Reply to this) (Parent)