Viņas soļi skanēja tukšajā autoostā. Vēl tikai pāris metri, šoferis taču ieraudzīs, ka viņa skien, lai paspētu. Viņa taču nebija vainīga, ka viņas papēdis iesprūda starp notekas stieņiem un pusstundu viņa veltīgi cīnījās, lai to izvilktu, līdz izlēma to vienkārši nolauzt, jo viņai bija jāpaspēj, jāpaspēj uz šo pēdējo autobusu. Dīvaina skaņa, kad pret asfaltu atsitas tikai viens papēdis. Tūlīt, tūlīt, viņa būs klāt...
Nepaspēja. Aizbrauca. Atstāja, pameta viņu šeit. Somiņa noslīdēja no pleca. Kurpe bez papēža ieslīga peļķē un viņa sajuta stindzinošu aukstumu ieplūstam blakus savai sakarsušajai miesai. Atstāta viena svešā pilsētā. Izmisums un milzu šausmas ietina viņu kā zirnekļu tīklā. Viņa jutās kā vatē, kad noskatījās aizbraucošā autobusa aizmugurējos lukturos.
Viņa atslīga uz soliņa un cīnījās pēc elpas, jo skrējiens viņai bija prasījis milzu piepūli. Spilktā lampa, liekas, smējās par viņu. Tā metā savu izaicinošo gaismu tās sejā. Tai bija tik labi, tik gaiši, viņas dzīvē nebija šaubu un ilūziju vai kādu citu nesaprašanu. Viņa novilka kurpi un svieda šai lampai. Lija dzirksteles, kas sajaucās ar miglu un un likās kā nereāls rēgs. Tās lija pār viņas seju un vaigiem kā karstas asaras. Viņa nostājās tieši zem krītošajām gaismas pārslām un pastiepa seju pret debesīm. Tas bija tik skaisti un viņa bija kā transā. Likās, tur aizlīst visas viņas drūmās domas, bēdas un neziņa. Viņa bija tukša. Viss tas, kas bija krājies un briedis, audzis un rūdzis viņā izplēnēja līdz ar pēdējām gaismas paliekām, un viņu ietina pilnīga tumsa no ārpuses, taču iekšienē spīdēja saule. Lēnām viņa taustījās, līdz atrada savu apavu. Viņa sagrieza pēdu uz stikliem, taču to nejuta, tādā eiforijas stāvoklī viņa bija nonākusi. Neeksistēja nekas, tikai šis zelta lietus, kas pirms mirkļa pār viņu bija nolijis.
Lēni viņa devās prom. Uz mājām. Viņa to paveiks, ja reiz viņai bija pietiekami daudz spēkā, lai radītu tumsu, lai pati kļūtu par tumsu, lai nepazustu sevī, kas tad ir pāris kilometru gājiens uz mājām.

Autoostas sargs jau bija paspējis pazvnīt policijai. "Nabaga meitene," tas domāja. Viņai ne tikai būs jāamaksā sods par sasisto lampu (viņš bija pārliecināts, ka vadība nevēlēsies ierosināt lietu), bet arī viss viņas skaistums bija vējā.
Krītošie stikli un dzirksteles bija sagriezuši viņas seju un pār viņas vaigiem patiešām ritēja karstas asins asaras, kad tā devās tumsā.