vakara pelde: karstas dušas un vēss ūdens. ielecu celiņā slaidi no pakāpiena. iepeldu vienu baseinu ar kādu vecu dāmu, bet ko tur daudz,arī citi celiņi aizņemti: peld kāds jauns kungs, kāda cita jaunāka dāma un vēl citi. peldu savā nodabā, labi mans ritms ir pavisam cits kā tai dāmai, kas baseinu šķērso ejot, nevis peldot. bet es to sarpotu un pieklājīgi viņu appeldu.
te iesvempjas manā celiņā vēl viena tieši tāda pat dāma, tikai tai ri zaļgans nevis zilgans pelkostīms. es saprotu: jaunām meitenēm rādām īsto vietu. mainu lokāciju. eju pie tās pusmūža dāmas, kas blakus celiņā. A tā vispār viltniece redz, ka es peldu ātrāk, apdzenu un tā, bet kattrreiz sagaida manus pēdējos vēzienus un tad metas peldēt priekšā. johaidī. nu es jau varu appeldēt.
bet tur ziniet, starp tiem abiem peldceliņiem, ir tas ūdenpūtis. un tad nu nāk tas vīrietis, kuram vēders iet pa priekšu un nav nošķirams no pārējā ķermeņa. Viņš pie tā ūdenspūša plīvo līdzi straumei un man katrreiz jāpeld garām, viņa kroku vilnim pavadītai, tā straume mani pamet līdzi un es tik noskatos kā viņa puncis peld ar mani.
neiecietīgi, jūs nogrozīsiet galvu un teikstiet: fui.