stranger to you

Buda teica, ka visa dzīve ir ciešanas, ka, lai atbrīvotos no mūžīgā garlaicības un stresa apļa, mums ir jānoliek malā mūsu vēlmes un alkas un jādzīvo kaut kur pāri savām emocijām. Ar kāda cita vārdiem, mīlestībai nav vietas dzīvē, tikai tiktāl, cik tā ir instinkts, mežonīga kaisle, izdzīvošanas mehānisms. Mīlestība, galu galā, ir alka, žaga starp nīkšanu un stresu.

Garlaicība mani iedvesmo.

Stress mani rosina uz darbību.

Nīče it kā teica, ka, jā, pastāv sāpes un šausmas, uzšķērstas vēnas un salauztas sirdis, un adatas, un tenkas.

Jo ir daudz neglītuma starp dzimšanu un nāvi, bet ir arī skaistums.

Nīče grib, lai mēs piedzīvotu to visu un beigās teiktu, ka no visām nelaimēm un depresijām, visām muļķībām un vemšanām, tas ko mēs atceramies ir mirkļi ar neona gaismām nakts tumsā, drebošiem naktstauriņiem, mēnesnīcu, smiekliem, mīlestību un skaistumu.

Atceries pagājušo gadu? Tas, ko es atceros, nav sēdēšana uz asfalta un raudāšana, bet gulēšana Tev blakus, pustumsā trijos am un dziedāšana tikai Tev.

Un Tu smaidīji, seja, kas varētu nogalināt tumsu, tas miegainais, simetriskais smaids, kas mani nogalina katru reizi un Tu teici: “mana meitene”. Tāds klusums un es jutos tik dzīva.

Šodien es slēpjos aiz mākslīgiem smaidiem un uzpūsta prieka. Jo mans prieks ir tas, kas dod man vārdu. Šodien es vēroju meitenes ar dimantiem un konfektēm acīs, un es brīnos, no kurienes rodas tā burvība un kur es esmu to pazaudējusi.