stranger to you

Un citreiz es domāju vai es varētu, spētu un vai vajadzētu izdzīvot, ja mani ieslēgtu telpā ar viņu un viņa nikotīna pārpildītajam plaušām. Es domāju, ka varbūt viņš speciāli brauc ar logu vaļā, lai pelni kristu tieši uz manas sejas. Bezkrāsas pārsliņas uz manas sejas, kamēr es sēžu aiztāvoties, bet nespējot izdarīt neko bez viņa nosodījuma. Tas nededzina. Tas neniez. Tā teikt būtu meli, bet kamēr radioviļņi pūš man pelnus sejā, es domāju, ka varbūt man vajadzētu kaut ko teikt, gadījumā ja manas acis aizdegās.

Vai jūs esat kādreiz saņemuši rotaļlietu, kuras iepakojums liekas vērtīgāks par saturu? Kā ziemassvētku šokolādes kaste, kuru tu uzglabā, jo kastīte ir tik dievišķīgi mīļa, ka tu domā, ka kādreiz tā noderēs. Man liekas, ka esmu sevi padarījusi tieši tādu. Iepakota dāvana, bet glītāka no ārpuses nekā iekšā, vienalga cik daudzi par to tagad gribētu strīdēties, es domaju visi piekristu, ka īstenībā mēs esam savādāki, nekā izliekamies (pieņemot, ka lielākoties mēs esma patiesi). Skaitām dienas līdz kaut kas bez vārda un brīnumains parādās, bet tikmēr mēs vienkārši gaidām, vērojam un brīnamies par visu, ko mēs varētu un spētu izdarīt, kas samainītu iespējamību ar pārliecinātību vietām.

Mana galva ir kā liels haoss. Es esmu tāda nepabeigta miskaste ar domām, kas nav domātas man. Laiks slīd garām it kā gaiss būtu pārvērties, kamēr es cenšos tikt pāri dienai, lai realitāte man neizžāvētu acis. Pēdējā laikā es sitos pret zemi ar tik šausminošu troksni (vai tas nozīmē, ka krītu ātrāk, nekā iepriekš?), un vienlaicīgi brīnos kāpēc esmu gandrīz vienīgā, kas izspruka, kamēr visi citi palika aiz muguras.