ne tikai tā. -

ik pa brīdim pati sev uzdodu jautājumu - kā es jūtos? un tādos brīžos mani parasti pārņem īslaicīga panikas lēkme. Kaut kā ir iegrozījies tā, ka es visu laiku aizmirstu, ka man kaut kur būs jādodas. Es nezinu, vai pie tā ir vainojams tas, ka man vēl nav biļešu pie rokas, ka vēl nav sākti kravāt koferi un iepirktas latviešu lietiņas, vai arī vienkārši mana aizmāršība. Taču brīžos, kad es to atceros, mani tiešām mazliet pārņem izmisums, ne jau tāpēc, ka es nevēlētos braukt. Es to braukšanas padarīšanu gaidu ar vislielāko nepacietību. Un mani jau nevar nosodīt. Vienkārši Kaspars, piemēram, man vakar pajautāja, ko es darīšu pusgadu, ja nevaru viņu jau vienu dienu normāli mājās pagaidīt, kamēr viņš darbā. Čīkstu, pīkstu un pēc tam rušinos klāt. Lai arī tajā pašā laikā bieži vien ir tā gaidīšana, bet, kad satiekamies, es palieku nīgra, mēs strīdamies un atkal nekas nav labi. Es uzskatu, ka tas laiks atšķirtības, jaunu iespaidu un emociju dos mums jaunu dvesmu, jaunu skatu uz attiecībām un pārraus to rutīnu, kāda pagaidām pārklāj mūsu dzīvi. Nu ir jau tā, ka visu trīs gadu kopā būšanas laikā mēs ilgākais šķirti esam bijuši kādas divas nedēļas, tas arī viss. Vienmēr visur kopā, tas jau arī mazliet nogurdina. Es domāju, ka tas nāks par labu. Būs ĻOTI grūti, bet ne neiespējami. Vistrakāk laikam būs, ka nebūs neviena, kas uzklausīs manas kaprīzes, čīkstēšanu un gaušanos par visu un visiem, bet nekas, es spēšu savākties. Un kā būs ar gulēšanu VIENAI? Man jau tagad pāris naktis ir grūti vienai pačučēt - tad es nevaru aizmigt, tad man rādās slikti sapņi un nav, kas nomierina. Huh, grūti būt man.
Bet vispār galvenā doma ir tāda - ātrāk gribu tikt pie biļetēm un vispār - ĻOTI gaidu šo lielo piedzīvojumu un ceru, ka viss tur būs labi. Tā tam vienkārši ir jābūt.