ne me quitte pas,

Aija ir maita. Jaunsudrabiņam nudien padevies izcili sekls, riebumu izraisošs tēls. Vēl neesmu tikusi līdz beigām, bet te neraisās ceriba, ka cilvēki mainās. Vasarā, kad lasīju to grāmatu, pirmā daļa neškita tik interesanta, un pati Aija tad vēl bija tikai kaitinoša, bet tagad, kad šis darbs ir lasāms obligāti, paradoksāli, bet pretīgie tēli mani pamudina lasīt tālāk. Vispār jau ir tik daudz grāmatu, kuras gribētu lasīt un būt izlasījušai! Tās ir kā atskaites punkti - esmu izdarījusi to un to, un katrs darbs atstāj aiz sevis kādu iespaidu, domu, pat ja to vēlāk aizmirstu vai neatceros, no kurienes tā nākusi.
Es gribētu, kaut būtu grāmatu tārps. Cilvēks, kas tajās meklē glābiņu no pasaules. Pašlaik lasu grāmatas tā kā izņēmuma kārtā, tad, kad tas obligāti jādara, tad, kad esmu kadam ko apsolījusi izlasīt, tad, ja datorā kaut kas nobrucis, un tad vēl rētās reizēs - tāpēc, ka tiešām to gribu. Bet, kad esmu izlasījusi gramatu, es tiešām priecājos. Gribētos atgūt to prieku, arī lasot to, iegrimt tajā, aizmirsties... Man īsti nav vajadzīgs bēgt no pasaules, neviens un nekas mani nevajā, es varētu mierīgi paveikt darbus laikā, ja spētu sevi piespiest. Bet motivācijas nav. Ir vieglāk atvērt klēpjdatoru un uzspiest kāda seriāla "play" pogu. Kaut kā visas domas atduras pret to - slinkumu, ne-motivāciju, sevis lādēšanu. Uz mirkli likās, ka esmu tikusi ar sevi mierā, bet atliek pāris dienas pasedēt mājās, kur nav termiņu, nav neviena, kas piespiež strādāt, un viss pagalam.
Varbūt vajag atkal atgriezties apritē, un būs labi, bet varbūt man vajag vairāk. Piemēram, piederības sajūtu. Vajadzība piederēt kādai grupai, kā grāmattarpiem, melomāniem, mākslas mīļotajiem, rakstniekiem, sportistiem, ēst gatavot mīļotājiem... Pašlaik varu sevi pieskaitīt tikai pie datoratkarīgajiem, bet tas būtu tāpat kā pateikt, ka esmu alkoholiķe vai smēķētāja. Vai ir anonīmo datorarkarīgo biedrības? Ārpus inteneta droši vien ne. Sasodīts, atpestiet mani no manis pašas!