stranger to you

Es jūtu kā mani kauli un mani čuksti līst ārā no manis. Es jūtu par daudz. Es redzu par maz. Es gribu, lai viss der kā uzliets. Un kad cukurs pārvēršas skābē, es gribu, lai pasaule aiz manis sadeg. Es gribu, lai migla ceļas un paceļ mani uz lēta mākoņa, kur sapņi, kurus uzskatījām par īstiem, pārvēršas samocītās anekdotēs par izdzīvotajām dzīvēm un atpakaļnākošām sāpēm. Es gribu lidot tik augstu, ka ausis aizkrīt un cukurvate, kuru tu slēpi, izklājas, lai mīkstinātu manu kritienu. Jo mēs visi krītam. Es gribu aizvērt katras durvis, caur kurām izeju, ar apziņu, ka vairs nekad caur tām neiešu.

Ka man pat nevajadzēs atskatīties.

Viltota atmiņa. Viltots viss. Vārdi krīt nepabeigti. Vārdi krīt plakani. Sajūtas pazūd realitātē. Galvas sajukumā. Un katru reizi, kad tu ieelpo, tu krīti dziļāk. Izspļauj visu ārā kopā ar izdegušām zvaigznēm. Atmiņas atstāj aiz muguras. Bet neraudi. Katru reizi tavas asaras pārvēršas par pelniem un tavs skats aizmiglojās, un kliedzieni izdzēš robežu starp prātu un neprātu. Un tad ir tas mirklis, kad asinis pārvēršas žiletēs un tu pašiznīcinies mazliet katru sekundi. Katru pukstu. Katru elpu.