| Es tik skaisti tevi gribu, ka tik skaisti nevar būt. |
[19. Okt 2009|15:20] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  thoughtful | ] |
| [ | Mūzika |
| | Instrumenti - Apēst Tevi | ] |
Un vēl paradoksāli ir tas ka es uz uzticos tāpat, bet neuzticos tiem kuriem vajadzētu uzticēties.
tas laikam tāpēc, ka netiek dots iemesls, lai es katru vārdu filtrētu un pārdomātu.
Kā balta lapa.
Un šodien atcerējos veco labo "sākumi ir paši labākie" mantru.
Tie sākumi ir tādi vel nesačakarēti( bez pārpratumiem, krāpšanām, asaram and so on, nevajag nekādas apņemšanas, nekādu piespiešanos vai cerības)...
NEPAREDZAMI< TĀPĒC TIK JAUTRI UN TIK ĻOTI PIEVELK.
Jā, dēļ jauniem ir vērts paciesties. Vērts pārdomat visas tās ekstitenciālās lietas( visi tie brīži kad nezini kur likties, šķietot ka laikam neesi radīts dzīvei uz zemes), un saprast, kad tās reizes, kad bija jāatbild ar "jā" vai "nē". Izvēle sķita tik grūta..un tu vienmēr šaubies - abos gadījumos.
nu respektīvi, kad pienāk jaunais- tu saproti, ka izdarīji pareizo izvēli.
Un es domāju visu veidu sākumiem.
Skola, attiecības, atkarības.
Nu bet īsti sākumi, nevis "sāksim visu no jauna un šoreiz labāk"...tādus es drīzak sauktu par apņemšanos. Bet, ja ir jāizdara apņemšanās..nu nezinu tajā vnk šķiet tik daudz pagātnes.
Tādi kur absolūti viss ir jauns.
Un manā gadījumā :
Ja pat viss aprautos ar šo sākumu un nebūtu turpinājums, jo es negribu pat domāt...jo ja sāc domat ..am OK labāk nedoma vnk .kas būs -būs.
Jā tātad, ja pat paliktu tikai sākums, es tā pat būtu priecīga. |
|
|
