Es viskautko varu saprast, tiešām - mani jau sen vairs neizbrīna cūkošanās mūsu, cilvēku starpā, bet b***, nevajadzēja mums dot to brīvo gribu, ja tādējādi darām pāri mazākajiem - dzīvniekiem. Katru reizi, kad Rīgas pazemes tuneļos ieraugu cilvēku-ubagotāju ar dzīvnieciņu blakus, gribas novākt pirmo un palīdzēt otrajam. Katrs pats ir atbildīgs par savu lūzerīgo dzīvi, un katrs pats ir vainīgs, ka nokļūst tur, kur nokļūst - ir taču dota galva, rokas, kājas, un pat tie, kuriem tas viss nav dots, pat tie izdzīvo, bet dzīvnieki.. Mēs sevi uzskatām par radības kroni, bet rīkojamies pretīgāk kā visas citas radības uz pasaules kopā. Šo tēmu esmu jau ilgi risinājusi kaut vai draugos, dienasgramatā, un līdz šim neviens, pilnīgi NEVIENS nav devis normālu, sakarīgu atbildi uz jautājumu - bet kāpēc tas tur, augšā, pieļauj vardarbību pret dzīvnieku, pieļauj, ka mēs tam daram pāri? Tad nafig vajadzēja dot mums to brīvo gribu un izvēli, ja taču skaidri redzams, ka bieži vien nemākam to izmantot? Reizēm jā, man šķiet, ka tas tur augšā, IR mazais bērns, ja ko tādu pieļauj. Labi, ja tik ļoti vajag izmantot to savu brīvību, pretekļojamies tad savā starpā, manis pēc! BET, tiklīdz tas sāk skart radības, kuras neviena nav darījušas sliktu šai pasaulei (atšķirībā no jau minētā kustoņa), es nesaprotu: kāpēc kas tāds tiek pieļāuts? Var teikt - brīva griba, utt., utjp., bet KĀ tiek pieļautas tāda mēroga netaisnības kā rokas pacelšana, spīdzināšana, apsmiešana un viss pārējais iespējamais un neiespējamais pret dzīvnieku? Dzīvē ir tik daudz šo "kāpēc" , uz kuriem sakarīgas atbildes tā arī neviens īsti nespēj sniegt. Tāpēc laikam jābeidz mocīties un jāpārstāj vispār kaut ko jautāt. Skaidrs ir tikai viens: jāpalīdz. No vārīšanās nekas nemainās. Un believe me, ja tu no tīras sirds dod otram, tev pašam nekad nepietrūks. Tikai mana līdzjūtība aiziet nevis cilvēkiem, bet dzīvniekiem. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |