Lietus dārzs

Varbūt Tev šķiet, ka cilvēks baidās no nāves? Ka tā viņu šausmina, ka atrašanās tās tuvumā liek trīcēt viņa vārīgajiem ceļgaliem? Tu varbūt domā, ka tā spēj viņu iežēlināt un padarīt par paklausīgu kā mājās lutinātu sunīti? Muļķības, mīļo cilvēk, tās ir muļķības...
Tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka cilvēks saprot, ko tas nozīmē, ka tikko bija cilvēks, cilvēku desmiti un simti, dažreiz pat tūkstoši, bet te pēkšņi... viņu vairs nav! Tikai tajā un vienīgi tajā brīdī ir iestājies laiks ar nogurušajām rokām saķert galvu, nokrist ceļos un liet gaužas jo gaužas asaras par nepateiktajiem vārdiem... Viens brīdis, un cilvēks ir gatavs celties kājās un noslaucīt no iesārtušajiem vaigiem asaras! Viņš ir pieradis... Nevis samierinājies ar nāvi, bet pieradis pie tās, jo dzīve vienkārši piespiež tā rīkoties...
Grūti tam noticēt? Atceries 11. septembra notikumus un savas izjūtas, kad uzzināji par notikušo! Atceries, kā Tu juties, kad apjauti, ka teju, teju pie pašām pasaules namdurvīm grasās pieklauvēt karš, un noteikti atradīsies kāds, kas brīvu roku atvērs tam durvis! Tajā brīdī likās, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā, bet... izrādījās, ka cilvēks apbrīnojami ātri spējīgs pierast pie itin visa, pat pie tik šaušelīgas parādības kā karš un tik dabīgas parādībās, kāda ir nāve...
Mēs pieradām pat tad, kad zinājām, ka kaut kur pavisam netālu nāve, paķērusi rokās savu izkapti, kapā cilvēku simtus,... ka tā saņem savu tiesu par cilvēku muļķību un neapdomību, bet mēs tik skatījāmies un atviegloti nopūtāmies ik reizi, kad kaulainā nāves roka novicināja savu nešķīstības izkapti tieši mums gar acīm... Bet gan jau kādam nevainīgajam trāpīja...