Labs un ilgs miegs ir kā mazs ikdienas atvaļinājums no dzīves. Ja esmu labi un ilgi izgulējusies, no rīta viss šķiet ja ne atrisināms, tad vismaz esmu nomierinājusies. Jo vienkārši ir bijusi atelpa, daudzmaz objektīva pauze no visa (dažnedažādos sapņus neskaitot). Un pasaule šķiet skaista. Ja pamostos agri no rīta un nedod dies, sākas neapturamā domāšana, tad uz to brīdi pasaule riebjas. Iedomājieties, cik muļķīgi - pasaule riebjas, jo neesi izgulējies.
Domāšana jau neko īsti neatrisina, tikai saasina situāciju - tu vēl sāc domāt par to, ka tu daudz domā un par to, ka tas tāpat neko nedod, un sākas tāds bezgala stulbs domu riņķis, kad ne īsti gulēt, ne negulēt. Tāpat visu atrisina tikai tādas objektīvas pauzes, sajūtu uzplaiksnījumi, pieredzes, arī cilvēki, notikumi, apstākļu sakritības, utt... bet ne jau domāšana - izmisīga cenšanās kaut ko izštukot.
Mans ideālais atvaļinājums ir 9 vai 10 h katru dienu. Tad no rīta viss parasti ir sastājies savās vietās.
Miegs nu patiešām beidzot ir kaut kas normāls izdomāts.
Domāšana jau neko īsti neatrisina, tikai saasina situāciju - tu vēl sāc domāt par to, ka tu daudz domā un par to, ka tas tāpat neko nedod, un sākas tāds bezgala stulbs domu riņķis, kad ne īsti gulēt, ne negulēt. Tāpat visu atrisina tikai tādas objektīvas pauzes, sajūtu uzplaiksnījumi, pieredzes, arī cilvēki, notikumi, apstākļu sakritības, utt... bet ne jau domāšana - izmisīga cenšanās kaut ko izštukot.
Mans ideālais atvaļinājums ir 9 vai 10 h katru dienu. Tad no rīta viss parasti ir sastājies savās vietās.
Miegs nu patiešām beidzot ir kaut kas normāls izdomāts.