stranger to you

šim droši vien nebūs nekādas jēgas, kad to izlasīšu, kad būšu izgulējusies.

šobrīd es jūtu divas lietas.

Viena ir nogurums.

Otru es tā īsti nevaru nodefinēt. Tai ir kaut kāds sakars ar laiku. Dalītas personības. Uz mirkli, noticēju, ka man vairs nav vecvecāku, līdz piezvanīja mana mamma un pateica, ka viņi ir atgriezušies.

Tas nozīmē, ka laikam būtu jāsteidzas arvien ātrāk ātrāk ātrāk. Bet mēs nekustamies. Limonāde no zaļām stikla pudelēm un lietus kā fotogrāfijās, aizsvīduši logi, vēl jo vairāk, kad mēs zīmējām savas dzīves uz tiem. Un tad var paskatīties uz kādu un smaidīt par spīti degošiem ķermeņiem un bērniem ar aizspiestām ausīm citur pasaulē, domāt, ka tas ir mirklis, kas turpināsies cik vien ilgi es dzīvošu, ka laiks nekustas, jo tas ir vairāk nekā es.

Es biju aizmigusi, pirms pamanīju, ka ir decembris.

šodien braucu mājās, laimīga un uztraukusies, un piedzērusies. Uz mirkli, laiks bija kā vajag, debesis bija kā vajag, gaismas tumsā bija kā vajag, mūzika bija kā vajag. Un bija lietas, ko es gribēju vairāk nekā es jebkad biju gribējusi, vairāk ka miljons vēstuļu ziemassvētku vecītim.

[mana monitora priekšā ir papīra lapa uz kuras es uzzīmēju divas figūras sirds vidū pirms vispār paguvu apdomāties. Ar smaidīgām sejām. Tam arī ir sakars ar to kā es jūtos.]