Bet es to nedaru, jo man negribas tīrīt ķeskas un tērēt naudu par kaut kādām žurkām (ar kurām pilni pilsētas pagrabi - ņem cik gribi, par velti) liekas pavisam dumji. Kaķis lai spēlējas ar bumbiņām, viņa tāpat nezin, kas ir medījuma smarža un visticamāk arī nekad neuzzinās. Tāpat kā zooveikala žurkas nekad neuzzinās, kā smaržo brīvība, putekļu un pelējuma elpa mazliet mitrā mūra pagrabā. Ja nu vienīgi kāds sīcis neuzmanīgi atstās būra durvis vaļā.. vai vienkārši izmetīs pagalmā, jo izrādās, mammai nebūt nepatīk mazi, būrī turami grauzēji. Bērnībā mēs palaidām brīvībā kāmīti.. janvārī.. Un tēvs neļāva skatīties kā kauj trušus.

Bet kaķa un peles spēle ir skaista. Suņa un kaķa - gan nē. Kad mūsu Reksis noplēsa čigānu kaķi, man bija žēl abus. Lai gan tas kaķis bija riebīgs un nejauks. Medības? Lūdzu, ņemiet mani līdz, tikai nešausim lapsas, lūšus, vilkus... Pārējos - lūdzu, man garšo gaļa. Es paturēšu vistu, kamēr tu nocērt viņai galvu, tikai lūdzu, nebrauc virsū pagalma kaķiem. Selektīvas simpātijas pret plēsējiem.

Varbūt tā ir kaut kāda iekšējā vājuma pazīme.

Man vienmēr paliek skumji skatoties uz veciem cilvēkiem. Viņi ir tik jauki, mīļi, opji un omes. Un bēdīgi tāpēc, ka viņu drīz vairs nebūs. Šīsdienas laipnais pensionārs ar biezajām brillēm, kas vienmēr novēl ''veiksmīgu dienu, meitiņ'' rīt varbūt gulēs morga leduskastē. Žēl un viss. Tajā pašā laikā, lasot par mātēm, kas met pa logu ārā zīdaiņus, man ir vienalga. Bērni, it sevišķi mazi, ir riebīgi. Tā visa ķērkšana un bļaušana. Pretīgi. Nav jau tā ka es pilnīgi un galīgi viņus ienīstu, nē. Dželkas mazais un Elžuks ir burvīgi, bet viņi ir mazliet virs es-mīļi-ievemšu-tev-sejā vecumam.

Mēs visi esam sociopāti savā ziņā.