Dina - Kad pēdējoreiz tu skūpstījies zem ceriņu krūma reiboņiem?

Bet galvā tikai viens čuksts.. kaut Tu mani neaizmirstu. Ceriņkrūms zied un zied, bet no Tevis man kastaņuzieds. Sirds neko nesit, bet ķermenis plosās kopā ar prātu. Tu taču zini, ka esi sajaucis visu ar kājām gaisā, ka.. nu.. Pats vainīgs! Bet es biju nobijusies it kā Tu būtu bijis pirmais vīrietis, kas man blakus guļ, kam es vēlos pieskarties, bet neuzdrošinos. Aizdomājoties, protams, tajā iejaucas sirds, kam vaigi ar sīrupu notecējuši un brēc, ka es tikai laiku tērēju. Būtu labāk strādājusi.