... nullamque Lectorum frequentiam expectem: quin etiam nullis author sum ut haec legant, nisi tantùm iis qui seriò mecum meditari, mentemque a sensibus, simulque ab omnibus praejudiciis, abducere poterunt ac volent, quales non nisi admodum paucos reperiri satis scio.[ii]

/Renati Des-Cartes, Meditationes De Prima Philosophia/

Piektdiena (šā gada tukšākā diena).

Claudam nunc oculos, aures obturabo...[iii]

... bet no jūras kāpa migla – bieza, maiga sega kā dūmi pārklāja smilšaino klajumu ar dūnu cauraustu mežģīni. Saule aizslēpjas aiz savas ēnas, atstājot krastu dūmu ieskautos plīvuros. Ap mani uzbangoja tēli, kas līdz ar miglu cēlās pretī debesīm un pagaisa manam skatam. Bezgalīgas tāles, tālas tāles, apmātas tāles. Atvērt aizspiestās acis, izkliegt aizlauztās sirsniņas, pacelt neredzošas acis pret horizontu. Ripo lāses, rit strautiņi, birst gaismas stari miglā un pazūd. Vēl mirkli, vienu vienīgu mirkli nesteigties, nekalpot, nemelot, neelpot vārdus... Mirkli. Atļaut sev būt nomodā. Nerakstīt dienasgrāmatu uz lapām, kas nobružā vārdus un aiznes sev līdzi dzīvi. Cerēt uz mirkli, un ceļot ilgi un nebeidzami, meklējot zilo puķi, ko tomēr jāmeklē. Apturēt nebeidzamo straumi, kas rauj manu dzīvi, kas rauj mani cauri dzīvei. Nemierīgākais miers ir tepat - līdzās, tikai neatvērt acis, neredzēt... Zināt... sajust... izjust... nesaturēt.

Bet haoss ir vaļā. Tikko mēģinu to notvert, noturēt, tā sāpes izrauj pēdējo. Liktenim nav sirsniņas, nav tam manas sirsniņas. Tas aiznes pat atmiņas, kad tās tveru, lai noturētu. Neatvērt acis, kad vējš nes smiltis sejā. Dzīve nu tūlīt atkal pārvērtīsies dejā, karnevālā un masku balē. Neatvērt acis, lai nezaudētu, neaizmirst, lai sajustu.

Pēcpusdiena, saules pulkstenis uz manas plaukstas rāda pirmo stundu. Pašu pirmo, kad sapnis pārtrūka sapnī. Zem pēdējā rāmā miglas ritma, piecelties kājās, lai sekotu kaut kam tālam, ko nepārtraukt un neaizmirst nekad. Mulsums. Patiesa nevēlēšanās paturēt šo mirkli uz papīra, lai nepadarītu sevi par biezu grāmatu. Bez jūtām, bez sejas, bez patiesības. Klajums un jūra. Un tomēr mani soļi, kas nes nezin kur. Stāvu uz vietas, bet neturos pie zemes, tā šoreiz tur mani. Tur. Šeit. Apjucis viendienas šaubās un brāzienos, bet saule nespīd kā parasti. Nekas nav kā parasti – no jūras kāp migla kā maiga dūmaka, ievijot manas kājas miglas vālos. Zeme netur mani, soļi slīd, bet pēdiņas nepaliek - tās kustas man līdz.

Cilvēki turas stingri pie zemes, tos tur ticība Ņūtona likumiem, varbūt vēl kaut kam, bet to, cik šī turēšanās ir trausla, sajūt reti kāds. Dažbrīd to var sajust pastaigājoties gar jūras krastu. Gar malu pasaulei, ko tāds cilvēks, kāds esmu arī es, sajūt kā robežu savai pasaulei. Jūtot soļa trauslumu un smilšu šņirkstoņu zem kājām, pēkšņi, negaidot, dažreiz izdodas sajust brīnišķīgo vieglumu. Nekas jau mūs netur pie zemes. Nu, varbūt vienīgi mūsu cilvēciskā vēlme būt klāt. Būt tā. Zeme netur cilvēkus, cilvēki tur sevi paši.

Un tomēr brīvības sajūta diendienā mēdz pazust starp ikdienas darbiem un dienām, kas pavadītas saudzējot savu tieksmi būt barā. Bars, tā nav brīvība. Baram piemīt savi likumi, kur viens no šādiem likumiem saucas valoda. Bars runā – tie ir auri un skaņas, kas pārtop vārdos. Vārdi, izskanot un izplūstot cauri esamībai kļūst par sprostu, tie atdzīvojas un kļūst par cietumsargiem. Tie uzrauga un soda. Sist ar vārdu. Sist vārdiem.

Kopš dzimšanas mani ir mocījuši ar vārdiem, tie bija visur - saēdot pasauli un padarot to par melnbaltu bižutēriju lielajā tēvijas zemē, pasaulē, kurā cilvēks, tāds kā es, ir tapis iemests... Bet aiz vārdiem nāk cilvēki. Nāk citi. Tādi paši kā es, bet citi. Viņi ir tie, kas padara pasauli skaistu. Viņi ir tie, kas paņem to daļu manis, kas man pašam jau kļuvusi sveša, to daļu, kas kļuvusi par pagātni. Tie paņem manu vārdu, kas man pašam ir tapis svešs. Man pašam sev nav vārdu, man pašam sev ir vienīgi domas.

Aiz vārdiem slēpjas vēsture, mūžīgi noslēpumainā, mulsā un pinkainā vēsture, kura vienmēr stāsta stāstus, bet vārdi katrreiz ir citi. Vārdi ir vēstures maska – drūmi un kakšņaini, salti un ogļu melni, tie neatstaro patiesību par vārdiem. Par vārdiem, kam nozīmi spēj piešķirt paši cilvēki, bet parasti aizmirst to nozīmes. Vārdi šai pasaulē ir sagrautas pils pēdējās drupas. Pils, kas senāk bija kāda cilvēka dzīve. Pils, kura par spīti vārdiem pazudīs. Dzīve satur sevi, vārdi to nespēj. Dzīvē, kā pilī ķeizars, dzīvo cilvēks – vārdos tas smok.

Kopš bērnības mani jau ir mocījusi ar vārdiem, lēnām atņemot manas esamības dzirkstis un noslēpjot tumšos apcirkņos, padarīdami tās par melniem dārgakmeņiem bez vērtības.

Katrs vārds, kas skan no cilvēka mutes skan tukšumā ar simts tūkstoš atbalsīm, bet bez sevis paša. Tikko tas izskanēs sevī, tas kļūtu par lāstu tam, kas to izteicis. Reiz ticēju lāstiem, ticēju tam, ka mani var noburt ar pasauli. Nu tam vairs ticēt nespēju, ieraugot noburto pasauli, nespēju ticēt. Ja arī lāsti pastāv, tad tos cilvēki uzkrauj sev paši. Citam gar lāstiem un vārdiem, kuriem ļaujamies sagraut savs dzīves, nav daļas. Nav tur daļas nevienam citam kā tam, kurš tam tic un tam, kurš pats sevi nolād ar vārdiem. Aiz vārdiem ir cita pasaule, caur vārdiem tā ienākt nevar, nedz mēs varam tajā ieiet.

Un pasaule spēlējas ar vārdiem mūs mānot un ķircinot, tik biju aizmirsis kā jāsmejas, manā sirdī bija iegūlušas svešas skumjas. Manus plakstus sedza acīgs redzīgums, bet dvēseli modināja kalnu galu baltās ilgas. Biju nopinis sev vainagu, ar kuru iet vientulības ceļu pretī pasaulei.

Vārdi, vārdi, vieni vienīgi vārdi[iv] bija tie, kas parādīja manu pasauli. Vārdi bija tie, kas sagrāva manu ticību. Vārdi nevar nodarīt pāri, žēpuri un oļi var salauzt manus kaulus, sadragāt manu miesu, vārdi to nespēj. Vārdi lauž garu. Vārdi lauz to, kas nepadodas. Vārdi vieš cerību tur, kur tās nav. Tie bija ap mani kā murdošs pūlis nezināmu un nesaprotamu radījumu, tie bija elles neradījumi. Indes lāsītes, ko uz mani izpļāva, veltot gan glāstus, gan pārmetumus. Biju pamest viens man svešā un bīstamā vārdu pasaulē, taču bēgt nespēju, biju tam par gļēvu. Un vārdi aprija mani, aprija manu patību padarot to par nenozīmīgu vārdu mudžekli manā galvā, piepildīja manu prātu ar struktūrām un skaņām, kas nenesa piepildījumu, vienīgi kliedzošu tukšumu.

Tas bija vārdu spēks, kas izsūca sapratni, atņēma esenci un padarīja pliekanu eksistenci. Biju es un bija tie - vārdi, dzīvi murdoši un nogalināti, vārdi bez elpas, bet elpojoši, bez samaņas, taču apzināti, bez skaņas, taču kliedzoši. Manis gan vairs nebija, biju kļuvis par ēnu vārdam, kurā mani sauca. Bija vārds, bija pasaule, biju pasaulē, ko veidoja vārdi. Vārdi, kas plūda caur saules stariem, bija vārdi, kas skanēja jūras balsī, bija vārdi, kas sabira smilšu graudiņos zem manis, un man apkārt bija vārdi, kas kliedza pret debesīm, nebiju vienīgi es, manā vietā bija ēna. Un tomēr šos visus vārdus, kāds bija izrunājis. Tas nebija dievs. Dievs pats bija vienīgi tāds vārds, kas kā murdošas kāršu kavas trumpji ieskāva mani no četrām pusēm, paverot vienīgi ceļu divos virzienos: uz debesīm vai varbūt uz elli. Biju gatavs doties jebkurā no šiem virzieniem. Bez izvēles. Doties, atļaujot šim iedomātajam dievam izlemt manā vietā. Dievs klusēja, viņš bija sārta kreiča kārts uz rūtota šaha galdiņa – nokauta un auksta. Tāda bija dieva nāve sirsnības un prāta pārpildīta, sārta un rūtota.

Virzījos pa padebešu ieskauto liedagu un vēroju kā vārdus apēd no jūras nākoša migla. Vēroju to, kā nāru dziesmas, jūras šalkas iemidzināja manu vientulību un atņem alkas pēc dvēseles sāpēm. Bija skaista maija pēcpusdienas ieskauta diena. No jūras kāpa migla. Mani soļi grima pasaules tālēs, kas bija tepat līdzās, bet tuvums bija maldinošs, biju tik tālu, no pasaules, kas maldināja, ka vārdi bija spiesti pārvērsties par sīkām rasas pilītēm un ieslēpties miglas svārku malās, apklustot un norijot savus vaibstus. Mira pasaule, ko biju pazinis līdz šim. Dzima jauna, narkotiski toksikiālas eksistences pārpilna. Mani narkotiskie sapņi bija realitāte, manas narkotikas bija būšanas driskas. Un kaijas spārni skāra mana sapņa malu, bet debesis aprija slaikā pikējuma pilnīgo grāciju. Tāda kaija vienmēr bija viena, nošķīrusies no pārējām, nepārstāja lidot nedz naktī, nedz vētrā. Bet mans acis bija joprojām aklas, mana sirds bija stinga, mans ķermenis vēl bija ēna pasaulei, kuru plosīja vārdi.

Pieliecos, lai pasmeltu smiltis. Tās plūda caur manu plaukstu, neskardamas ādu, tikvien kā to pārvarot, tās bēga no pasaules, kas tās spieda lidot, vislabāk tām būtu patikušas zemas debesis un liegs vējš, kas izkustina vienīgi klints bluķus, taču nieka smilšu graudiņu atstāj nekustīgu. Man tika tās pasviest gaisā, ļaujot pasaules vējiem izmainīt to dzīvi uz mūžiem. Neļaujot vairs tām rimti dusēt dieva ausī. Ļāvu tās dzīt vējam pa pasauli, nerimti meklējot un lūkojot pēc kā nezināma. Ļāvu tām krist manos izspūrušajos matos, ļāvu tām nežēlīgi kapāt manas acis un darīt mani aklu, ļāvu tām darīt man gauži. Bieži mani ietvēra smilšu vaiņags un vēja brāzmas, padarot mani neredzīgu un vedot uz citu krastmalu, kur jūra bija simtiem metru dziļa dzīvē, uz vietu, kur krastā baloja kauli un tecēja skudras, nesot savos plecos smilšu graudiņus. Un pasauli, kur rimtuma nekad nav bijis un nebūs, uz pasauli, kur aklos vada putnu dziesmas, bet mēmos dzirda avota ūdens, kas dzidrumā ir daudz daiļrunīgās iekš savām čalām, kā prasmīgie mēlneši.

Mana mēle bija kā papuve – tik balta un tikpat salta, tik asa un trula, tik smaga un viegla, ka nederēja nedz darbam, nedz dīkai. Tā nebija radīta pasaulei, kurā runāja vārdos, nedz pasaulei, kur tajos klusēja. Reiz biju prasīgs kalējs un izkalu zelta pakavu, ko uzkārt sev kaklā un padarīt par klaušām. Tas bija zirga darbs, kam sevi nolēmu, un aizjūdzu sevi ratiem priekšā. Tas biju es, kas uzšāva man ar pātagu, kad neklausīju saimniekiem, tas biju es, kas ticēja māņiem. Vien vārds bija atlicis, ar ko šīs klaušas lauzt, un pats vārds bija miris no klaušu smaguma. Vārds bija piedzīvojis nāvi nebūdams dzīvs. Jo arī vārdi mirst, jo arī vārdi ir jābaro, jo arī vārdi ir dzīvi vienīgi tik ilgi, kamēr tiem tic, jo arī vārdi mirst.

Mirušiem vārdiem izgatavo krāšņus kapus, mirušus vārdus pielūdz, jo dzīvi tie vēl ir baisi, bet miruši tie ir vienīgi vējā izkaisāmas patiesības par meliem. Meliem, kas kā migla aptumšo redzi, migla, kas aprij skaņas padarot aklu. Tad iznira pati migla, kā gaisā plūstoši dūmi tā iekāva jūras krastu, pārvēršot melus par čaukstošām rudens lapām manā apziņā. Dienvidus bija kļuvis par pagājušu lapu, ko vējam nest prom no pasaules, kas nemaz nebija, no cilvēka, kura nemaz nav bijis. Dienvidus bija cerīga doma par pārliecību, ka pavasaris atnāk ik gadu, bet vasara tam neseko.

Bija vienīgi pavasaris, bet vasara tam sekot nespētu, vienīgi saulesstaru maldi krastmalas dūmu pildītajā pasaulē. Mani soļi grima starp nunc et hic[v], kļūdami par aizejošo mirkli starp pagātni un nākotni. Laiks ritēja vienā kopā ar pasauli, kas nesās uz priekšu visumā pa nebeidzamiem apļiem, tikai manas domas atļāva tam visam riņķot pa Ptolemaja apļiem[vi], paliekot man pašam nekustīgam. Biju neesošas pasaules centrs, vienmēr klātesošs, bet izšķīdu jau pirmajā skatienā. Manis vairs nebija, kad pie horizonta uzzaigoja vārdi, manis nebija, kad aiz horizonta norietēja stikla sacaurumota bērnība, bezcerīgi aizejot, nesteidzoties, nerakstot un neiezvanot vairs atmiņas ar kristālu pildītajās tālēs. Tas bija apburošais horizonts, biju tapis apburts, biju tici aizgrābts. Kāds bija mani neķītri un vulgāri apgrābstījis, stāstot man burvīgus vārdus ausīs, bet iztukšojot kabatas. Biju tapsi apmāts, biju apmānīts, pasaulīgo skaistumu vietā man kabatās bija sabērtas lēta stikla pērlītes, kas pieskaroties tapa par sažuvušām rudens lapām, ko prom aizvēdīja visliegākās mūzikas skāņas, kuras līdzi nesa aizejošās saules noriets.

Virs mans galvas zaigoja ugunīga bumba, kas sadedzināja ikvienu čaukstošo lapu, kas bira no manām kabatām. Tās bija tukšuma saēstas debesis, bez sēdekļa, kurā sēdināt viltus dievekļus, tās bija debesis, bez cilvēkam baismas, bet tuvas autoritātes. Tās bija debesis, kuras bija viss. Tās bija man tuvas debesis, kaut neaizsniedzami tālas un aukstas, tās varēja vienīgi sildīt. Tās bija tiesības un tās bija mana vaina. Vaina, kas mani pacēla tajās. Ja tās jau nebūtu, man tās nāktos izgudrot. Taču tās jau bija radītas pirms sevi atceros, tās nebija debesis no atmiņām. Tās nebija debesis no nezināmā. Tās bija debesis. Tās vienkārši bija. Bija debesis.

Vai tās ir tukšas debesis, kas liek baidīties no attēla? Vai tās ir debesis, kas atbaida ar savu attālumu? Vai tās maz ir debesis, kas izskatās pēc tām? Vai maz ir vārdi, kas var izteikt to debesu pārpildīto tukšumu, kas apēd to, kas tās zaimo. Virs manis vienmēr plešas šīs mūžīgās nakts debesis ar saules bumbas uguni iekš tām, šīs debesis, kas naidīgas ir vārdiem, bet iecietīgas pret cilvēkiem, šīs debesis, ka piepilda dzīvi ar nekādīgo esamību.

Visu manu pastāvēšanas laiku virs manis ir bijis nekādīgs, negādīga ir bijusi mana sapņu pilnā pastāvēšana gan bērnības skaisto sapņu pasaulē, gan pusaudža skarbajā skolas ikdienā. Nekādīga bijusi man tieksme uz pilnbriedu – nekādīgāko no visa nekādīgā. Nekādība nav no manis atkāpusies vēl joprojām, tā apņem mani savās rokās tik pat maigi kā mani ik vakaru ieskauj murdošie sapņi. Mana dzīve nav bijusi, ir bijuši tikai vārdu izstāstīti stāsi. Tas ir vienīgais, kas atlicis no tā, kas nekad nav bijis tāds, kāds tas bija. Mana dzīve vārdu spēkā tapa pārvērsta par pasaku. Pasaka nodzeltēja un tapa par poēmu. Poēmai pazuda atskaņas, izbira rindiņas un tā kļuva par elēģiju prozā, par vārdiem, kuri plūda pa baltu papīru, atļaujot tam nomelnot sevi. Pats papīrs sabira pīšļos, bet vārdi atdzīvojušies no mūžības sloga pārkāpa pasaules robežu. Tie ienāca eksistencē nejautājot vai ļauts. Manuskripti par dzīvi nedeg, rokrakstā rakstīta dzīve paliek mūžam.

Kopš bērnības man vecāmamma stāstīja pasakas, tagad tās turpinu stāstīt sev pats. Esmu kļuvis par stāstnieku, par stāstniek bez balss, par stāstnieku bez redzes. Mani stāsti ir akls apmāns. Tajos dzīvo cilvēki bez acīm un ausīm, bez sirdīm un bez dvēseles, mani vārdi tos ietērpj drānas, bet nespēj tiem dot ne acis, ne redzi. Tie ir akli un kurli pret citu sāpēm. Tie ir vāji, bez prāta. To vietā mani vārdi tos aizstāv, to vietā manas acis redz, to vietā manas rokas dara, to vietā manas ausis dzird. To vietā mana elpa elpo, to vietā mani pirksti dreb. Esmu demiurgs[vii] bez dvēseles - radu, bet nerūpējos. Esmu omnipotentis[viii], esmu vājš.

Mani soļi ir vēja šalkas, mana elpa ir vēja dvaša, man dvēsele ir vēja sirds. Manas acis ir jūras ūdens, kas plūst ik asarā, kad raudu, tik sāļas un rūktas, kā neizderams vīna kauss.

Vien vārdi, kā migla turpina plūst pretēji gribai, pretīgi ļengani – nepiepildīti un tukši savā būtībā, pārpildīti un nesaprotami savā ārējā izskatā. Vārdi ir liegti dzejniekiem. To vietā tiem dota spalva un skaļa rīkle, lai kliegtu. Nespēju teikt: et tamen his freti dictu mirum, ut cum sibi polliceantur immortalitatem, & diis parem vitam; tum aliis eamdem promittant.[ix] Un nespēju klusēt. Izsakot, runāju vārdos, klusējot, ļauju vārdiem sist. Sist krustā klusējošo sevi.

Kā cilvēki slavējam vārdu, kā cilvēki baidāmies no klusuma. Vārdos izsaucam sanctificentur nomen tuum![x] Klusumā esam bez vārdiem, klusumā esam paši, jo vārdos esam tik sveši sev, ka neapzīstam savas bailes, kas ietērptas daiļskanīgos vārdos kļūst par mūsu kungu, mūsu pavēlnieku – dievu bez acīm, bet ar vārdiem, kam kalpot. Ar dievu, kurš ir akls tikmēr, kamēr savus darbus nenosaucam vārdos, paši tos padarot par grēku. Kā tapa vārds? Vai ne no cilvēka mutes izsaucoties: „In principio erat Verbum et Verbum erat apud Deum et Deus erat Verbum.”[xi] (en arch hn o logoV, kai o logoV hn proV ton qeon, kai qeoV hn o logoV.) Vai tad ne tā? Vai tad ne omnia per ipsum facta sunt et sine ipso factum est nihil quod factum est?[xii] (panta di autou egeneto, kai cwriV autou egeneto oude en o gegonen?) Vai tad ne tā cilvēks tapa par vārda vergu? Dixitque Deus, bet kurš ļāva tam runāt, ja ne cilvēks. Cilvēks pats radīja dievu, kas pakļāva cilvēku sev. Impotents cilvēks neradīja vis dievu, bet vārdu, kam klanīties. Radīja vārdu no kā bīties. Cilvēks radīja cenzoru, kas pats nav nekas vairāk kā vārds. Vārds, kas skan dievišķoti nekādīgs.

Cilvēks radīja dievu no savām bailēm un izmisuma, kļūdams par pakļauto tādā pasaulē, kura nu piederēja tam, kam bija vara pār vārdiem. Tam pierādījums ir vārdi, kas atklādami cilvēka paša nodevību pret sevi brēc uz debesīs esošo neesošo dievu. Vārdi, kas pret tukšajām debesīm brēc: quotquot autem receperunt eum dedit eis potestatem filios Dei fieri his qui credunt in nomine eius.[xiii] (osoi de elabon auton, edwken autoiV exousian tekna qeou genesqai, toiV pisteuousin eiV to onoma autou.) Vārdi, kas izbrēc savu vainu. Vārdi, kas izbrēc cilvēka vainu. Vārdi.

Kas ir vārdi? Kas ir šie les motes?[xiv] Kas ir le mot,[xv] ja ne skaļš brēciens motus![xvi] Pavēle, kam nav iespējams pretimstāvēt. Pavēle, kas pieprasa cilvēkam pastāvēt pasaulē, kur runāt nenozīmē domāt, bet virināt muti atbrīvojot briesmoņus, kas saēdīs pašu cilvēku iznīcinot tā skaidrību prātu un sapratni. Vārdi vienmēr pieprasa nerunāt – klusēt! Cilvēks vārdu veidotā pasaulē ir Flobēra balodis, kurš salauztiem spārniem vēl raustās aizķēries vilkābeles zaros.[xvii] Ne vairs īsti dzīvs, ne vēl miris.

Te vēl nekā nav, vienīgi šie vārdi. Rakstot un runājot cilvēks kalpo, jo rakstot un runājot viņš nonāk pasaulē, kurā valda vārdi. Vārdi bez dzīvības, kas pakļaujas ļaunai varai. Varai, kas biedē un pakļauj, varai, kas spēj izskaidrot, bet tikvien kā rada neskaidrību. Varai, kas pārvar cilvēku. Varai, kam pretī liekams vien klusums, pret kuru vārdu vara sabrūk kā pret sienu. Klusums ir mūris, kas nav pārvarams vārdiem.

Mana izvēle ir klusums bez vārdiem, bez skaņām, bez cipariem un burtiem. Klusums, kas veidots no tīrās neesamības, no manis paša, no manas esamības. Man nav jā vārsta mute un jādveš grēksūdžu vardi, lai atbrīvotu sevi no grēkiem. No grēkiem, ko rada pati grēksūdze vārdi atbrīvot nespēj. Atsakos no dieva, kas man liek grēkot vārdos. Lai mana klusēšana to par Schweigemarsch[xviii] pret vārdiem, pretošanās tam, ka mani padara par tikvien kā mans pateikto, kā manis uzrakstīt. Nogalinot mani prātā, bet manu garu paverdzinot tekstam ar vārdiem, kas nekad nemirst, bet nekad arī nedzīvo. Mana nevēlēšanās būt mūžam dzīvam mironim liek man sacelties pret vārdiem. Mana sacelšanās pret vārdiem lai top klusuma atklāšana.

Mans klusums ir manas domas bez vārdiem, bez skaņām. Domas, kuru nav. Klusums, kurā nevajag vārdu, pašpietiekams un dziļš. Vientuļais klusums, kas biedē un šķiet svešs, bet kas vienīgais ir cilvēka eksistences atsvars. Vienīgais iekš kura slēpjas patiesība, un vienīgais, iekš kura tā nav jāmeklē. Klusums ir patiesības šūpulis, kura dusošā patiesība atrodas pati. Atrodas pat cilvēka nemeklēta.

Klusums ir vārdu kaps. Tajā mirst vārdi, lai dzimtu patiesība, kas slēpta ikdienas pasaulē aiz vārdu skanējuma nežēlīgā melīguma. Klusumā dzimstošā patiesība pārņem vārdus, izgaismojot to muļķīgumu un rijību. Rijīgumu, kas cenšas aprīt pasauli, piepildot to ar melīgumu un viltu, kas nav pretinieks patiesībai, bet tikvien kā tās ēna. Mans ceļš pie patiesības ved caur ēnu, jo tikvien kā šādā veidā nepilnīga būtne cilvēks spēj tuvoties patiesībai. Klejojumi ēnā nav maldi, ja tos pavada alkas un tieksme pēc patiesības. Maldi ir meklējumu trūkums. Maldīšanās. Maldi ir maldīšanās tumsā. Kā rast izeju no ēnas gaismā, kas vienīgā padzen ēnu uz mūžiem?

***

In memoriam.[xix] Sēžot vakarā krēslā un veroties klusējošajās uguns mēlēs, domāju, kā katru vakaru, kad izdzēšu sveces un ļauju istabai grimt tumsā, man tīk klīst domu piesātinātās atmiņu ielās. Izjautāt pretimnācējus un pārvietot savas sen aizmirstās domas un sapņus. Tie ir tāli, sen no manis aizgājuši atmiņu tēli. Tie pamesti klīst vējā un iegūst skarbas, aprepējušas sejas. Katram no šiem tēliem ir sava dvēsele, savs stāsts, tikai, atlaižot tos pasaulē esmu izgriezis tiem mēles. Mēmi. Tie mūžam ir mēmi. Bet klusēdami tie kliedz, jo ne vārdos, jo veido mēles un dveš mutes, bet balsī, kas skan no to dvēselēm, rodas to spēks.

Manas atmiņas ir man mans grēks. Tā ir pekle, ar ko sevi šausta grēklūdzējs, tā ir pekle, kur sevi iesloga ticīgais, tā ir dzīve, ko sev pieprasa mironis, nekas tajā visā nav vairs īsts. Manas atmiņas ir tas, kas laupa man brīvību. Manas atmiņas vienmēr ir bez šīs šķīstās un īstās – bez dzīvības. Mironim ir vairāk dzīvības, kā dzīvajam, kurš sen sevi ir apracis atmiņu kapsētā. Kapsētā ir jāaprok atmiņas un jāgodā tās, liekot uz atmiņu kapiem ziedus, bet dzīve ir jāgodā dzīvojot. Dzīve ir tiesības uz savu vainu, uz vainu, ko nes līdzi rīcība, dzīve ir tiesības uz nāvi – tiesības, kas jānopelna dzīvojot. No nāves nav vērts vairīties, gluži tāpat kā nav vērts vairīties atmiņu kapsētas sienu un vārtu dodoties ikdienas pārdomu pastaigās. Manas atmiņas ir vien manas, bet tās pieder arī citiem, jo nav patiesākas dāvanas mirušam draugam – sevis paša izsacītam vārdam -, kā svaigs atmiņu zieds uz mirušā drauga un dzīvā ienaidnieka kapa. Mani ziedi, ko mēdzu dāvāt, ik rudeni izplaukst uz akmeņu zārkiem, kuros dus apbedītas manas mirušas atmiņas.

Ziedi un izdzēstas sveces ir mani pavadoņi apziņas krēsla katru vakaru. Mirušo ziedu vainagi un jau mirušas vēl nedzimušas uguns šūpulis. Vientuļnieka smaids un aprepējusi roka, kas raksta stāstus par dzīvi, bet nekad nepieraksta neko par sevi. Un tam visam apkārt klīst klusums aprijot nomaldījušos vārdus, kā nīgrs Cerbers – manu atmiņu sargsuns, kurš ik rītu pirms saullēkta steidz patverties garāmbraucošu automašīnu troksnī.

Tam, kam dzīvē nav lemta vientulība šo suni nesapratīs. Tas, kurš būs vientuļš, šo suni nekad neatradīs. Suņa vietā klusums tam būs tapis par spilvenu, kas ieaijā miegā un domu steigā dzēš jūtas, to vietā atstājot tīras sidraba stīgas jaunam skaņdarbam.

Cilvēka dzīvi reti kad piepilda klusums, tikpat reti to piepilda arī patiesība. Patiesība, kas slēpjas steigas un vārdu skaļuma, jo ir pretstats tiem. Klusums cilvēkam vienmēr paliks par suni, lai aprītu vārdus, kas tukši skan melu zilo debesu tālēs.

Klusums ir mirklis, tas nepastāv iekš la durée.[xx] Nav tam ilgstamības. Klusumam nav vajadzīga mūžība, tam pietiek ar mirkli, kamēr vārdi sev cenšas ienest mūžībā. Klusums ir mūžīgs sevī. Par klusumu neviens nevar teikt mans. Mans klusums ir mans un reize nemans, tas ir visu un tas nepieder nevienam.

Kas tad ir pats klusums? Tas nav izzināms jautājums. Klusums ir klusums, nekā savādāk tas nav izsakāms vārdos, ja vispār klusumu var izteikt vārdos. Tomēr par klusumu ir zināms, ka klusumus rodas situācijās, kad kādam nav ko teikt vai vis jau ir pateikts. Klusums ir arī priekšnosacījums tam, lai varētu sākt klausīties. Tāds klusums ir tad, kad apklust, lai sāktu klausītos. Ja nav šāda klusuma nav iespējams sadzirdēt otru.

Par mazāk cildeniem klusuma cēloņiem runājot ir jāmin bailes un izvairīšanās. Izvairīšanās teikt patiesību. Tādejādi vistikumīgākais šā mazāk cildenās klusēšanas daiļrunīgākais piekopējs ir kristiešu dievs, kurš uz savu bērnu lūgšanām atbild ar dziļdomīgu klusēšanu.

***

Quorsum haec tam putida tendunt?[xxi] Domas mirst, to vietā stājas atmiņas. Teksts nekad nebeigsies, vārdi paliks, lai mocītu un kliegtu. Pulkstens nosit četri, bet neapstāsies. Laiks plūdīs tālāk, un ciparnīcā lielie melnie radītāji turpinās savu apļojošo ceļu arī turpmāk, vecā Ģertrūde grims rietošās saules staros, tikai melnbaltie burti un dzeltēt sākušā papīra lapas vairs neņirbēs tālāk. Vārdiem vārdu pasaulē arī ir robeža, lai gan to sasniegt nav iespējams – katrs nobeigums ir vienīgi sākuma gals. Bet sākums ir tas, aiz kura nāks vien tas, kas ir pirms šī nobeiguma.

K. Marlovs (2005)