Kad devos atpakaļ, bija jau satumsis, nemaz nevievēroju, kur tagad atradās bālais ritulis. Bet tas bija paklausījis manu vēlmi un klusi nolicis man aiz muguras.
Es nogriezos no ielas un sadzirdēju pazīstamu balsi runājam bez mitas. Es pagriezos, krēslā nespēju saskatīt seju. Palēnināju gaitu laiku pa laikam atskatoties. Tikai tagad gan apjēdzu cik dīvaini tas noteikti izskatījās. Es apstājos ēku pagalmā un pagaidīju līdz balsis pietuvojas. Tur nu viņš bija - stumjam savu divriteni un sarunājoties ar kādu meiteni. Es piegāju klāt, pēkšņi man bija pazuduši visi vārdi "I.. Im.. Im not good at seeing... I.. I dont see... well.." Shit, es esmu idiote, domās nolamājos. Viņš bija noskuvis savu skaisto bārdu."Its unexpected to see you here", sacīju. "I lost my phone so I coudnt contact anyone" viņš atkal tukši runāja. Uz brīdi gribēju izvilkt telefonu, pajautāt tad viņa jauno numuru... jebko. Bet tad es paskatījos uz meiteni viņam pie sāniem. Viņam nekad nav interesējis sakontaktēties ar mani. Īsā pauze lika nojaust, ka vēlme iegūt kontaktinformāciju ir vienpusēja. Izlēmu nebojāt viņa tikšanos un saglabāt pašcieņu, tāpēc tikai noteicu "okey, bye". "have a nice evening". "you too".
Es pagriezos un devos atpakaļ. Man jau nedēļu ir šausmīgas iesnas. Pēc pāris metriem deguns sāka vēl šausmīgāk tecēt un negribēja stāties, nezinu kurā brīdī tās bija tikai iesnas un kurā jau pārvētās par šņukstiem. Pie mājas izejas, durvju gaismas apsīdēts, stāvēja pazīstams tēls. Uzliku masku un tēlotos smieklos izstāstīju par tikko notikušo tikšanos. "nejēdzīgi sāpīgs moments" viņš sacīja. No visiem cilvēkiem, no viņa vismazāk biju gaidījusi saprast. Tik tiešām nejēdzīgi. Noraustīju plecus tēlotā vienaldzībā: "neteiktu, ka sāpīgs, bet lieks moments". Un devāmies iekšā ēkā.
Es iegūlot gultā, izslēdzu gaismu un atvēru logu. Asaras straumēm ritēja. Pāris mēneši un esmu aizvietota. Es zināju jau iepriekš, ka viņa vārdi ir tukši un neko nenozīmē, bet redzēt apliecinājumu dzīvē nez kāpēc sāpēja. Prātam bija vienalga, bet sirds bija sarāvusie čokurā. Strutas bija pārplēstas un tagad tik ļoti sāpēja. Raudāju tumšajā istabā. Atceros viņa vārdus toreiz: "I dont kiss many people." Būtu gatava derēt, ka ja būtu palūkojusies laukā pa vannas istabas logu, būtu redzējusi kā blakusmājas durvju priekšā viņš uz atvadām noskūpsta šī vakara meiteni. Vai varbūt redzētu kā viņi abi dotos iekšā ēkā, lai gan viņš tur nemaz nedzīvo. Tukši, liekulīgi vārdi, kuriem man tik ļoti gribējās noticēt. Tik ļoti banāli, bet es ilgojos pēc viņa mierīgās, nosvērtās balss, kas nekad neapklusa. Tajā bija kaut kas mierinošs un tā skanēja sirsnīgi, ka nebija būtiski cik tukši tie ir. Bet nu tā ir man zudusi. Šoreiz tik tiešām uz visiem laikiem. Vairs nav jautājuma vai viņu vēl kādreiz sastapšu. Es zinu, ka nesastapšu un atkal, kā toreiz ziemā, vēl pirms apmainījāmies numuriem, man nav ne mazākās iespējas ar viņu sakontaktēties, bet man nemaz nevajag. Protams, skumji, bet nav jēga dzīvot ilūzijās. Viena meitene pēc otras, es nemaz nebiju īpaša. Tik izskatīgs un patīkams, bet viduss ir tukšs. Bet tas nemaina faktu, ka es gribētu viņu vēl satikt. Bet tas nenotiks. Mēs vairs nekad, nekad dzīvē neredzēsimies.
Bet sirds tomēr nevēlējās pārstāt raudāt un asaras straumēm tecēja, veidojot peļķi istabas vidū. Es slīku un sāļais ūdens skalojās man nāsīs, mutē, plaušās. Gribējās noslīkt. Lai nav jādomā.
Tomēr šoreiz izpeldēju, nu jau asaru okeāna, krastā, saņēmos un devos uztaisīt vakariņas. Viņš nav raudāšanas vērts.
Kad iztāstīju draudzenei atgadījumu, viņa sāka smieties it kā es būtu komēdiķis, kurš izstāstījis gadsimta joku. Cik savāds vakars. Viņa manu nejēdzīgi sāpīgo momentu nesaprata.