 jau atkal skrien strauts caur laiku šo, smieklus šķaidot izskaloto koku sakņu mudžekļos. tur kastrolis vecs atnācis pie strauta oļus raibus lasīt, lai izrūsējušo svarīgumu sānā savā lāpītu. un puķīšu zilo lauki naivumā savā lapiņas pēc strauta sniedz. bet tas tik skrien un skrien, neatzīstot krasta robežas spraustās, bez aizspriedumiem un māņiem akliem caur laiku, kas tam dots. Tu Pavasaris mirklī šajā, kad roka vēsā manas lūpas jauši skar.
dzeru dzidruma Tava, izslāpis tumsas valstības vareno nerrs. Tu asiņu vietā dzīvību atpakaļ ik reizi nes, kad pieskaras Tev mans skats. ak, Dies, kā tīk man slapjās kurpes, nosalušie pirksti, pavasara dejā Tevi iegriežot.
Tavi rīta svārki. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
