Sēdēja pie datora ragana bez savas zemes, bez savas vietas uz pasaules, un blenza monitorā uz dzīvi.
*
Viss ir tik ļoti saistīts. Pastāv veselas dziļūdens ekosistēmas, kas izdzīvo bez saules enerģijas, no dzīļu nitrātiem, no dzīļu enerģijas. Kas deva dzīlēm enerģiju? Saule. Kad lika kopā salipt mūsu planētai. Saule mums dod visu.
Zemūdens ezers, ar savu krasta līniju, zivīm, kas lidinās virs tā ūdens līmeņa, saviem krasta gandrīz vai meldriem... paga, zemūdens ezers? Jā, tieši tā. Caurspīdīgs, tīrs ūdens kā gaiss, un tad smuka krasta līnija un lejāk... ezers ar cita blīvuma ūdeni. Tāpat kā virszemē - ir, kas dzīvo "gaisā" - parastajā ūdenī, ir kas nirst iekšā. Un krastā abinieki, kas var iet abos.
Kā milzīgs enerģijas vilnis sardīnes pulcējas baros, lai nārstotu un sākas dzīres. Delfīni dzen zivis uz augšu, bet no augšas pikē fregatputni. Dziļāk plosās haizivis, bet milzīgām rīklēm sardīnes uzsmeļ kuprvaļi. Taču viņas iet cauri šai ellei un kā neapturams dzīvības vilnis veļas tālāk, līdz atrod nārsta vietu. No viņu izdalītās spermas visa krastmala kļūst balta, un viņu nērstos ikrus vēl divas nedēļas ēd krabji, zivis, putni, lāči... Taču sardīnes pabaro visus ar savu miesu un ikriem, un viņu pēcnācēji veļas atpakaļ okeānā, lai jau kā nākamais dzīvības uzplūds veltos pāri zemeslodei nākamgad.
Jūras bruņurupuči radlejas zina, ka paisums ir vismazākais, kad mēness ir puse, vienalga vai uz pieaugšanu vai dilšanu. Mēs nezinām kā viņas nosaka, kurš augošais vai dilstošais pilnmēness būs īstais, bet viņām vajag, lai visas izdētu olas vienlaicīgi, lai arī mazuļi šķiltos vienlaicīgi, un to būtu tik daudz, ka visi plēsēji, kas salasās uz mielastu, noslīgtu viņu vilnī, kas veļas uz jūru.
Ir dažādi veidi, kā izdzīvot. Tas viss ir tieši tāpat kā sabiedrībā. Tu vari būt barības ķēdes virspusē, izkopta, varena, spēcīga, ātra un gudra haizivs, vai tu vari būt melnais dziļjūras nēģis, kas kā melns tārps lokās ap kritušu vali, lai no šī jūras milzeņa pārtiktu pat gadiem. Var jau teikt, ka valis bija miermīlīgs milzenis - planktona filtrētājs, bet diez ko par viņa miermīlīgumu domā planktons? Vai planktons domā?
*
Mans secinājums... plēsēji ir vienmēr attīstītāki, vienmēr skaistāki, vienmēr pielāgotāki, jo viņu ir maz, viņi ir augšgalā. Zālēdāji ir arī visai attīstīti, pielāgoti bēgt. Taču visvarenākais spēks ir planktons. Paņem uz masu.
Ikdienišķas pārdomas, bet tik ļoti sajutu šo līdzību dabas kārtībai ar cilvēku sabiedrību. Ir garnele, kas pļūta plēsējiem uz galvas spīdīgu šļuru. Tas ir visdziļākajās dzelmēs, kur saziņa ir ar gaismu, kur spīdīgs pļūtiens uz sejas liedz plēsējam medījumu. Taču plēsējs pievilina medījumu ar makšķeri. Spēlē uz viņa alkatīgumu. Pret plēsēju ir jāiet tā, lai viņu atklātu citiem, bet vājais vienmēr iekrīt uz alkatību.
*
Kas šajā visā kārtībā ir cilvēks?
*
Kas šajā visā esmu es? Katrai būtnei ir sava vieta, taču jo tā neattīstītāka, jo laimīgāka ieslodzījumā, bezdarbībā, filtrējot ūdeni, sēžot uz vietas, seklā akvārijā. Vai tie, kas visvairāk grib, ir cilvēku pasaules plēsēji? Vai tie, kam nepietiek, ir iesprostotas haizivis? Vai haizivij galu galā ir vai nav tiesības apēst kādu mazu, planktonu ēdošu zivi, jo viņa vienkārši ir tik par to pārāka, ka to var?
Un ko tas nozīmē analoģijā?
*
Noskatījos Blue Planet daļu par dziļjūru.
Tā ir mana pielūgsme un mans Dievieteskalpojums.
Viss ir tik ļoti saistīts, jo gudrāks, jo atdalītāks, jo tālāk tiek, jo norobežotāks no pirmatnējās zupas, jo norobežotāks vispār no visa, no sevis? -, jo vairāk ilgojas saplūst... bet vairs nevar.
*
Viss ir tik ļoti saistīts. Pastāv veselas dziļūdens ekosistēmas, kas izdzīvo bez saules enerģijas, no dzīļu nitrātiem, no dzīļu enerģijas. Kas deva dzīlēm enerģiju? Saule. Kad lika kopā salipt mūsu planētai. Saule mums dod visu.
Zemūdens ezers, ar savu krasta līniju, zivīm, kas lidinās virs tā ūdens līmeņa, saviem krasta gandrīz vai meldriem... paga, zemūdens ezers? Jā, tieši tā. Caurspīdīgs, tīrs ūdens kā gaiss, un tad smuka krasta līnija un lejāk... ezers ar cita blīvuma ūdeni. Tāpat kā virszemē - ir, kas dzīvo "gaisā" - parastajā ūdenī, ir kas nirst iekšā. Un krastā abinieki, kas var iet abos.
Kā milzīgs enerģijas vilnis sardīnes pulcējas baros, lai nārstotu un sākas dzīres. Delfīni dzen zivis uz augšu, bet no augšas pikē fregatputni. Dziļāk plosās haizivis, bet milzīgām rīklēm sardīnes uzsmeļ kuprvaļi. Taču viņas iet cauri šai ellei un kā neapturams dzīvības vilnis veļas tālāk, līdz atrod nārsta vietu. No viņu izdalītās spermas visa krastmala kļūst balta, un viņu nērstos ikrus vēl divas nedēļas ēd krabji, zivis, putni, lāči... Taču sardīnes pabaro visus ar savu miesu un ikriem, un viņu pēcnācēji veļas atpakaļ okeānā, lai jau kā nākamais dzīvības uzplūds veltos pāri zemeslodei nākamgad.
Jūras bruņurupuči radlejas zina, ka paisums ir vismazākais, kad mēness ir puse, vienalga vai uz pieaugšanu vai dilšanu. Mēs nezinām kā viņas nosaka, kurš augošais vai dilstošais pilnmēness būs īstais, bet viņām vajag, lai visas izdētu olas vienlaicīgi, lai arī mazuļi šķiltos vienlaicīgi, un to būtu tik daudz, ka visi plēsēji, kas salasās uz mielastu, noslīgtu viņu vilnī, kas veļas uz jūru.
Ir dažādi veidi, kā izdzīvot. Tas viss ir tieši tāpat kā sabiedrībā. Tu vari būt barības ķēdes virspusē, izkopta, varena, spēcīga, ātra un gudra haizivs, vai tu vari būt melnais dziļjūras nēģis, kas kā melns tārps lokās ap kritušu vali, lai no šī jūras milzeņa pārtiktu pat gadiem. Var jau teikt, ka valis bija miermīlīgs milzenis - planktona filtrētājs, bet diez ko par viņa miermīlīgumu domā planktons? Vai planktons domā?
*
Mans secinājums... plēsēji ir vienmēr attīstītāki, vienmēr skaistāki, vienmēr pielāgotāki, jo viņu ir maz, viņi ir augšgalā. Zālēdāji ir arī visai attīstīti, pielāgoti bēgt. Taču visvarenākais spēks ir planktons. Paņem uz masu.
Ikdienišķas pārdomas, bet tik ļoti sajutu šo līdzību dabas kārtībai ar cilvēku sabiedrību. Ir garnele, kas pļūta plēsējiem uz galvas spīdīgu šļuru. Tas ir visdziļākajās dzelmēs, kur saziņa ir ar gaismu, kur spīdīgs pļūtiens uz sejas liedz plēsējam medījumu. Taču plēsējs pievilina medījumu ar makšķeri. Spēlē uz viņa alkatīgumu. Pret plēsēju ir jāiet tā, lai viņu atklātu citiem, bet vājais vienmēr iekrīt uz alkatību.
*
Kas šajā visā kārtībā ir cilvēks?
*
Kas šajā visā esmu es? Katrai būtnei ir sava vieta, taču jo tā neattīstītāka, jo laimīgāka ieslodzījumā, bezdarbībā, filtrējot ūdeni, sēžot uz vietas, seklā akvārijā. Vai tie, kas visvairāk grib, ir cilvēku pasaules plēsēji? Vai tie, kam nepietiek, ir iesprostotas haizivis? Vai haizivij galu galā ir vai nav tiesības apēst kādu mazu, planktonu ēdošu zivi, jo viņa vienkārši ir tik par to pārāka, ka to var?
Un ko tas nozīmē analoģijā?
*
Noskatījos Blue Planet daļu par dziļjūru.
Tā ir mana pielūgsme un mans Dievieteskalpojums.
Viss ir tik ļoti saistīts, jo gudrāks, jo atdalītāks, jo tālāk tiek, jo norobežotāks no pirmatnējās zupas, jo norobežotāks vispār no visa, no sevis? -, jo vairāk ilgojas saplūst... bet vairs nevar.