08:50:
Šodien nomoka jautājums par klusēšanu. Varonība vai gļēvums. Laikam nekad nesapratīšu cilvēkus, kas audzināti, veidoti, dzimuši klusi un pacietīgi. Krāj gadu no gada norītus apvainojumus un turpina klusēt, radot ilūziju, ka viss taču ir ok līdz brīdim, kad balons plīst. Un tad nu vai manu vai... kāda bēda. Klusēt sanāk sava veida melošana, kad jāmelo, ka viss ir kārtībā. Nez, kāds no ta izjūt baudu? Vai neuzdrošinās runāt? Bail? Neprot? Labak paciest? Es saprotu,pasaulei grīdaslupatas ir nepieciešamas, gar kuram visi slauka kājas, bet reiz gribētu izprast pašu lupatu motivāciju un vecakus, kuri tik ļoti ienīst savus bērnus ieaudzinot tik mazohistisku klusēšanu. Un man šķita, ka es cīnos ar kaut kādu mazvērtības kompleksu. Laikam jau ne vienmēr par zelta klusēšanu būs patiesība. Kam nu zelts, kam sevis pūdēšana.
ai...suņa murgi, bērnudārzs un bēgļi.
