zalamans - Nebeidzamais ceļojums

Es stāvu kalna virsotnē, spēks rit manās dzīslās un dzīves prieks dziļš kā atvara ūdens tikko, kas virszemē nācis. Vējš pāršalc manus matus, un spēlējas ar tiem, nebeidzamā rotaļā. Nu jau tie man kļuvuši ir gari un sidrabaini. Skats mans vērsts uz Rietumiem, laipni gudrs smaids saulei atdodas, itkā teikdams tai paldies. Acīs manās bērna dzirkstele,ausī vējš man lēnām iečukst un es tam atbildu. Kalna virsotne. Mans smaids vēl plašāks plešas, zem manis mākoņi un kalnu grēdas virsotnes, saules stari lēnām pārslīd tos, itkā bērnu noglāstot uz labunakti. Tie turpina vēl mani vizuļot un acīs manās atspīdēt, vējš joprojām mani glāsta un nu jau mēnes ausma blāzmojas pie horizonta pretī saulei, itkā sardzi naktī nomainīdams tas savā starpa sasmaidās ar sauli. Un nu jau pirmā zvaigzne parādās, tik nemanāmi itkā slepus pārsteigt gribēdama, un tad tā itkā lepni smīnēdama, par savu dabu slepeno, viegli atmirdz manā skatienā. Dieva dvaša šeit jaušama ik visur, kur vien skatos, kur vien elpoju, kur vien dzirdu un atveros, arī manī Dievs jau senam dzīvo itkā viņš caur manām acīm priecātos par paša pasauli un ļauj man sajust viņa prieku mūžīgo. Lūk jau vesels zvaigžņu jums virs manis spēlējas, un piena ceļš man mīļi kārdina pa viņu pastaigāt un kājas atveldzēt, es tam atbildu ar smaidu, ka sen jau tevīm neredzot es bērnībā jau tevi izbradāju, ik taciņu, ik plašumu ik garumu, kas tevī ir, tik tu to nemanīji vecais draugs, tu iesnaudies no manas šūpuļdziesmas biji, ko vectēvs manīm veltīja. Tas itkā manim atbildētu ar zvaigžņu putekļiem, kas atmosfērā sadegot gaismas vēstī pārvērtās. Dziļi ieelpoju kalnu retināto gaisu, es atkal dodos savā ceļojumā nebeidzamajā, kas kā sapni skaistākais manīm tikai prieku nes.

Current Mood: awake