We are young and lost and so afraid
There's no cure for the pain
No shelter from the rain
All our prayers seem to fail
Es nemeklēju tevī dzīvību. Es meklēju nāvi. Es nejūtu tavu pasauli, es jūtu tukšumu, ko nespēju piepildīt. Varbūt tu nemetīsi manā tukšumā ziedus? Tu sapratīsi, ka ziedi nepiestāv manam tukšumam. Tu neticēsi man, kad es smaidīšu, es ticēšu tev, kad tu mirsi. Tukšums pret tukšumu, drupas pret drupām. Tici man, pirms drupām kaut kas ir bijis! To nekad vairs neuzcelt, bet drupām ir savs skaistums. var pacelt spoguļa lausku un varbūt pat atcerēties, kas tajā spoguļojās. Var pamanīt pussadegušu dienasgrāmatu, un neatcerēties ne vārda, kas tur varētu būt bijis rakstīts. Tomēr pasaule kādreiz ir pastāvējusi, cauri laikam vēl var sajust tās smaržu. Mēs varam aizmirst, ka kādreiz ir bijusi tāda pasaule, šeit ir tikai drupas un putekļi, piepildīti dīvainām mantām. Mēs varētu atrast tur paši savu dvēseli un paiet tai garām, nobrīnoties kas tā par bleķa mantiņu?
Es zinu, ka cilvēks ar akmens pilsētu krūtīs nejustu smaržu, kas piemīt pelniem, cilvēks ar dārzu krūtīs nesaprastu prieku par mirušām puķēm. Bet tukšums pret tukšumu, inde pret indi, tas varbūt beidzot reiz būtu miers...