Diena izvērtās ļoti gara. Sākām jau ar to, ka piecēlāmies ap 10iem, paēdam brokastis un tad M ar mūsu pajumtnieku iegrima garās sarunās uz divām stundām. Tas labi, tikmēr rāmi varēju izpētīt internetu, atskatīties uz visa šī pasākuma sākumu un saprast, ka ceļojums ir iedalījies divās daļās – līdz šejienei bija ļoti centrāleiropeiska sajūta ar drusku par daudz skriešanu, drusku par daudz sakārtotību, kurā neiederies, ja, piemēram, tev ir jāguļ pludmalē, jo negribi maksāt lielnaudu par hosteli, un tagad ir iestājies tāds patīkams ceļošanas lēnums, jo līdz lidmašīnai ir nepilns mēnesis, bet jau esam Portugālē, tāpēc šeit katrā vietā varam pavadīt vismaz 3 dienas. Labi, atpakaļ pie šodienas. Pēc garajām pārrunām, kurās M uzzināja daudz par Āfriku, devāmies ārā ap 2iem dienā. Ieskrējām veikalā nopirkt ko uzkožamu, pirms tam ieklīdām jaukā indiešu veikaliņā, kur saimniekpāris jau grasījās vērt ciet, bet tomēr ļāva mums izvēlēties man kleitu un M bikses, atnāca mums līdzi līdz bankomātam, lai mums nav jāiet atpakaļ uz veikalu un vēl šo to par sevi pastāstīja. Nu to, ka šams no Bangladešas, kur šobrīd vismaz 40 plusā un daudz par daudz cilvēku esot gan. Pēc tā visa devāmies uz izstādi, par kuru uzzinājām konservu veikalā savāktajā „Backpackers guide”. Par 2 eiro bij’ iespējams apskatīt divas izstādes – „For the blind man” un kaut kādas indiešu mākslinieces darbus. „For the blind man…” bija gana interesanta, it sevišķi vācu filma „Der Rechte Weg”, Peter Fischli and David Weiss (Ja atrodat kaut kur internetā, pačukstiet arī mums, jo visu no sākuma līdz galam nenoskatījāmies). Pēc izstādes M bij’ kartē noskatījis kādu skaisttiltu, uz kuru nu mums vajadzēja doties. Karsts kā traks, izrādījās, ka līdz pašam tiltam tā īsti nav iespējams tikt, drusku sapiktojos, bet, nu, jūs jau ziniet mani – cik ātri piktums uznāk, tik pat ātri tas pāriet. Lēnā garā, klaiņojot pa ielām, devāmies atpakaļ uz centrālo Lisabonas daļu, kādā veikaliņā sapirkāmies augļus un vīnus, nogruntējāmies uz kādas no mazajām ieliņām, un tā nu arī tur pavadījām vēl kādu pusotru stundu. Tā kā šī bija mūsu pēdējā diena Lisabonā (rīt/šodien dodamies uz piejūras pilsētiņu Ericeira), tad sapratām, ka ir tomēr jāaizstaigā līdz slavenajai bāru daļai Bairo Alto. Tajā nopirkām M vēl divus kreklus indiešu veikalā, onkulis mums iedeva atlaidi (vai vismaz nelika pārmaksāt :) ), iedzērām vienu sangriju šveiciešu bārā un tad nonācām gandrīz paradīzē – džeza bārā. Es kusu labsajūtā no mūzikas, ritmiem un atmosfēras, M droši vien tikai no otriem diviem, bet nu tā bij’ vieta, kas varēja mūs ievilkt, jo pēc pirmās glāzes mēs sākām mīlēt viens otru un pasauli jau ļoti vairāk un pēc otrās bijām gatavi ņemt vismaz vēl divas. Bet novaldījāmies. Pieklājīgi, ap pus1iem esam mājās, un nu dosimies gulēt, jo rīt tomēr, lai arī ne garš, tomēr ceļš priekšā.