Tēvam darbā iegājies, ka kolēģu dzimšanas dienās visi vīrieši savācas un kopīgi piemetās. Parasti sadzerās un uzvedās kā pusaudži un dara visādas stulbības. Ir redzēts kā vecais pārnāk bez augsti lolotajām, kuplajām ūsām vai ņirgdams ar čomiem ieskrien dzīvoklī no kāpņu telpas ar spiningu - toreiz izrādījās, ka kaimiņienei copējuši cepuri. Vai varbūt pašu kaimiņiemi? Lai nu kā, bet mani vienmēr pārsteiz viņu jautrošanās. Un šovakar vecais pārnāca divatā ar pulka mākslinieku. Iesaukts par Gošu, patīkams cilvēks. Lauku sētā pie sienas karājas viņa glezna, kurā atainojis mūsu parka stūrīti ar tiltiņu rudenīgā krēslas stundā. Nekas īpašs, bet sirsnīgs gan. Kad tēvs pārnāk ar Gošu, tad viņi parasti ilgi runājas un muļības nedara, tikai sēdēdami ākstās. Bet šovakar Goša tumšs. Jau rit otrais gads kā viņu pametusi sieva un joprojām viņš gaist viņas dēļ. Šovakar es redzēju kā ar dūri tiek triekts sekcijā izsitot tai stiklu, servīzīte arī nedaudz cieta. Arī mans dārgais kaktuss devās uz labākiem tuksnešu laukiem. It kā jau nekas traks, vienkārši kātējais kas paņēmis par daudz un zaudējis jebkādu prāta kontroli. Un tam kaktusam arī te nebija vieta, tam jāaug kaktusu parādīzē ne aiz aiskariem. Vispār ne tas vien tika sists un plēsts, un ne tas vien tika teikts un dzirdēts. Un vispār. Bet eh Goša |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |