kaķa klepus - # 55

remarkam bija zudusī paaudze, koplendam - x paaudze. mēs, man šķiet, esam izauguši par nogurušo paaudzi. tired generation, generation none, generation zero.
 
mēs esam pilsētu bērni, kas alkst dabiskas dzīves un tādēļ pārvietojas ar velosipēdu un audzē dilles puķpodā, bet tai pat laikā mums vajag pilsētas dzīves nobrāzumus ar bruģi, bēdu slīcināšanu alkoholā un mazliet destruktīvām intelektuālām sarunām līdz pat rītam
mēs zinām visu par globalizāciju, bet minstināmies, kad mums jautā par to, kā un ar ko mēs identificējam sevi
mēs zinām daudz par pasaules nostūriem, bet neesam bijuši tepat tuvējās lauku pilsētās
noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr saglabājot informētību par notiekošo
pat karš mums ir tikai kārtējais notikums pasaules medijos. mūs tas nebiedē un neuztrauc, vien skumdina, un daži no mums varbūt pat priecātos, ja tas notiktu šeit, jo varbūt tas viņiem liktu iedegties par kaut ko
mēs skumji atskatāmies uz pagātni, kurā neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga ar tieksmi regresēt
mēs alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam, un mūsu intereses ir nepastāvīgas
mēs neprotam mīlēt, vien pārejoši pieķerties garāmejot
iemācījušies ikvienā lietā saskatīt abas medaļas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks sajaukts ar bēdām
iemācījušies dzīvot atrauti no notikumiem un skatīties uz tiem idejiski no malas, mēs bieži skumstam par to, ka mums ir vienalga
mēs vispār bieži skumstam
līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem
cauri dzīvei mēs ejam ar nolemtību un fatālu misijas apziņu
un savā ziņā mums ir žēl sevis, jo mēs saprotam, ka šo sačakarēto pasauli pēc pāris gadiem mums nāksies uzvelt uz saviem pleciem, un mēs nezinām, kurp to lai nes.
 
un es nevaru saprast, vai mēs tikai postpadomju valstīs vieni tādi, sabrukuma un drupu iezīmēti jau kopš bērnības un pusaudzības, vai tās ir globālas tendences.

atrasts pie milkies