Pēdējā nakts ir bijusi ārkārtīgi piedzīvojumiem bagāta. Vispirms jau mani mēģināja nosmacēt asinssuņi. Pēcāk bija vēlreiz jāraksta eksāmens Ētikā, taču ne tikai jāraksta, bet arī jāglezno ar guašām. Es, kā jau parasti, jutos pārāk apreibusi, lai pabeigtu, pasniedzējs atļāva paņemt uz mājām un pabeigt, vēlāk nosūtot ieskenētu viņam uz e-pastu. Tad es gāju mājās, bet, ak vai, man bija vēl viena māte, pseidomāte ar pagātni, kur labāk neatcerēties. Ik reizi, kad viņa atcerējās vai tika atgādināts, māte sāka dziedāt krievu šlāgerus un skaļi raudāt (vispār jau viņa bija ārkārtīgi līdzīga manai mirušajai īstās mātes māsai). Tā kā viņa bija dzīvojusi manā bijušajā istabā L 48, mēs ar Verneru vedām viņu turp, lai saprot, kā lietas patiesībā iekārtotas un ka man jau viena māte ir un ar to pietiek. Taču neveiksmīgi, jo viņa sāka skaļi raudāt un dziedāt krievu šlāgerus un tādēļ sargs mūs nelaida iekšā un piedraudēja sadot pa purniņu.
It kā ar to vēl nepietiktu, bioloģiskie vecāki gribēja, lai dzīvoju ar viņiem un nepārtraukti pārmeta par nikotīna nūjiņām manā kabatā. Tāpat arī izkāpt pa balkonu bija neiespējami.
Suņi atgriezās, taču, par laimi, arī es.