Pirmdienas rītā izbraucām no skolas, lietus gāza kā negudrais, un tā līdz automašīnām nokļuvām jau teju ūdensžurku veidolā. Bet veiksmīgi. Un ceļš varēja sākties tā pa īstam. Kursa kuratore bija ietiepusi mums līdzi paprāvu maišuku ar garšīgākajiem sausiņiem, kādi vien Rīgas centrāltirgū nopērkami.

A Toma mašīnā nevar neiemīlēties. J no sākuma gan nekas neliecināja par tādu ekstru, līdz kādā brīdī tapa iedarbināta magic poga, un mašīnas jumts atklājās no stikla esam. Pa ceļam iebraucām arī manās lauku mājās sagrābt pāris gurķu burkas un skābētus kāpostus. Ap to laiku negantie lietus mākoņi jau bija devušies rietumu virzienā un muižas pagalmā jau iestūrējām spožā saulē.

Kaut kas sirreāls. Min ierastās Latgales grants ceļus, nogriezies tādā koku pudurī un tā piepeši… hopsā, muiža priekšā. Iepriekš biju redzējusi to bildēs, bet tur nu nekādi nevarēja apjaust tās patiesos apmērus. Protams, nav jau Rundāle, bet, cik sapratu, savas piecdesmit telpas kopā ir. Ir jau otrās dienas vēls vakars, kad top šis teksts [otrdiena], bet ne tuvu neesmu bijusi visās telpās. Arī tagad – aizvien neesmu droša, cik telpām bija jāiziet cauri, lai nokļūtu, teiksim, virtuvē.

Pirmo dienu nobumbulējām vēl neķeroties pie darbiem, kas vakarā izrādījās arī lielākā „problēma”, jo ik pa brīdim atskanēja tāds aicinājums „eūū, kaut ko darām.. nu, darām kaut ko”. Necik tālu gan netikām. Virtuvē dzērām tējas/kafijas/alu, spēlējām kārtis utt.

Nakts baisa. Izvēlējāmies gulēt vienā telpā, bet tik un tā biju pārbijusies [no kā gan?], murgoju par plīvurotām dāmām, kas žņaudz mani tepat uz vietas. Nez`, laikam arī realitātē smaku nost, jo pamodos un nozvērējos, ka šeit nepalikšu. Ha! Bet redzēs. Vēl jau esmu uz vietas un vismaz šovakar nekur nedzenos. Rīt [trešdien] gan pat būtu teorētiski tāda iespēja, jo sabiedriskais transports akurāt ir pirmdienās, trešdienās, piektdienās. :D

No rīta modos teju vai priecīga par izdzīvošanu. Ārpusē dzirdu gaili dziedam un aitas blējam. Astoņos cēlāmies – laiks ķerties pie darba. Īss vēstures pārstāsts, apdarāmo darbu uzskaitījums. Ar Ievu šodien tiekam norīkotas virtuves darbos, vārījām skābu kāpostu zupu. Pēc tam ķērāmies pie logu āderējumu meklēšanas + mahinācijām ar terpentīnu. Līdz kādiem pieciem vakarā ņēmāmies. Ar Ralfu devāmies meklēt, kur palicis muižas aitu bars, Kūtī atradām vienu aitu un nule dzimušu jēriņu [pēcāk sapotēts].

Pēcāk Toms izvizināja laivā pa upi. Un tad Eriņa izdomāja, ka pēdējais laiks apmeklēt blakus esošo ciema bibliotēku, lai izzinātu, kā īsti ir ar wifi cauru diennakti, jo līdzšinējā informācija bija tikvien par bibliotēkas darbalaikiem – no trešdienas līdz piektdienai [?]. Vispār. Ciemā ir muiža, ir bibliotēka, ir baznīca, ļoti maza „estrāde”, kas vairāk izskatās pēc autobusa pieturas, baznīca un veikals. Starpcitu, arī strādā nepierastos laikos. Pēc izliktās zīmītes it kā līdz četriem, bet praksē līdz apmēram diviem.

Toties tur var norēķināties ar karti. Un sviests un krējums maksāja latu divdesmit par abiem. Visspietiksšimvakaram – tauta dodas pie miera. Ahoi!