joprojām ķermenī nespēks un reibums galvā. nesaprotu daudz un pa prātu maisās krievu valoda ar izteicieniem un izsaucieniem.
5 dienas Krievijā bija karstas un reibinošas. maskavas metro bezgaiss, ātrums, pūļi, eskalatori un nepārspējami ātri: "asotožno dveri zakrivajutsa", mani gandrīz nobeidza. nelabumi uzmācās uz katra stūra, arī tad, kad dzīvojām pie L radiem 9 stāvā maskavas pierajonā, tur viss šūpojās un karstums smacēja. Bet uz ielas putekļi un joprpojām pūļi un nostāsti par korķiem, kuros, lai tiktu maskavā, jānīkst 6 stundas.
Tomēr metro mani aizrāva, brīžiem troksnis, kurā sasaucas tukstošiem vaidētāju pārsit bungādiņas, bet lasītāji un gulētāji vagonos viens pēc otra atklāj jaunas un jaunas pasaules.
un tad metro stacijas, kurās viss padomju spožums un posts: neskaitāmi bronzas tēli, kas cilvēka augumā atgādina par tiem, kas cēluši padomiju, gleznas viena pēc otras, marmora stabi, kolonnas, zīmējumi, gravīras un lustras. viss mirdz un zib, kamēr tauta steidzas uz eskalatoriem.
Bet augšzemē, kur žiguļi un moskviči, volgas un zaporožeci vēl nav retums, tur turpinās lielās lietas. UZvaras laukums naktī izgaismots ar lampiņām un mirdz jau no tāluma. Līdz milzīgajai statujai, kas sniedzas debesīs jāiet vai kilometrs, un tā pati ir tik smaga, liela un augsta, ka liek bailēs atkāpties pāris soļus- ja nu brūk!
vēl lielāka ir maskavas universitāte, kurā vieta gan mācībām, gan kopmītēm, bet kopā tā atgādina kādas 10 zinātņu akadēmijas.
Toties patriarhu dīķos naktī ir tikšanās vieta. tur deg zaļas gaismas un duļķainajā ūdenī peld gulbji, bet uz soliņiem skaļi bari un zālē mīlējas.
Sarkanais laukums nav īpaši sarkans, zemi klāt brūni un pelēki ķieģeļi, bet lielākā daļa laukuma norobežota. sienas gan sarkanas. tūristu daudz, to vidū arī mēs ar L.
Starij Arbat iela nosēta ar suvenīru bodēm un visā garumā ir jāiet un jāiet. meklējām pankūkas, bet noslēmām tomēr paēs Jolki-palki, jo pankūkas tā arī neatrdām. Tās atradām vēlāk un tad bija svētki mēlei, vēderam un acīm. Bet turpat pie Coja piemiņas sienas sasēduži bariņš noplukušu jauniešu. mūs ieraudzījuši dalījās ar komplimentiem un aicināja uzsaukt viņiem dažus rubļus kaut kam, ko iedzert. es šķiros no 5 rubļiem un smiekliem.
Un protams, klosteri un baznīcas, svētnīcas un dievnami. Man gana šķiet, ka tepat ir daudz vairāk sajūtu un spēka tādos namos kā tur. Hram Hristos Sapsitela, piemēram, uzcelts pavisam nesen, padomju laikā tajā bijis baseins. Ieejot iekšā sajūtas nulle, skatos uz zīmējumiem, uz svecēm, lustrām, muzejs kas muzejs, nebūtu īgnu mūķeņu, vispār neticētu, ka esmu dievnamā.
Vilcieni tur tādi pat kā pie mums: koka soliem un bīdāmām durvīm. Braucām uz laukiem, kur radiem dāča. Tur mums cepa šašliku un mēs izgulējām iepriekšējās nakts brīnumus. Bet vakarā braucām pie Juļkas ciemos. tur garāžu rajonā vienā no garāžām tika svinēti ģimenē tikko saņemtie diplomi un arī satikšanās. dancojām un vodka bez pivo denjgi na vetjer. Tāpēc nākamā diena mna bija smaga kā spainis. Tomēr aizbraucu līdz kapiem, līdz avotam, līdz citiem radiem, līdz L bērnības pilsētai.

ai, kaut kad uzrakstīšu vairāk. tagad nespēju.