Atkal Rīgai ir apelsīnkrāsas debesis. Vairs jau nevajadzētu brīnīties. Man gan tās melnās ar sārtiem pušķīšiem patīk labāk. Bet par gaumi jau nestrīdas (vai patiesi?).

Man vairs nav aizkaru. Šodien pazuda. Tā vienkārši - atnācu mājās un aizkaru vairs nav. Nokāpa no stangām un ielīda veļas mašīnā. Labprātīgi.

Tagad sēžu te, tumsā un prātoju. Ja fizikas skolotāja nemeloja, no vietām, kuras redzu es, vajadzētu redzēt arī mani. Es tomēr ceru, ka ābele, kuras zari vēl rotājas ar lapām tieši aiz mana loga, pasargās manu privātumu. Kaut gan... Lai jau skatās ar'! Man nav žēl...

Nez kāpēc man pašai ļoti patīk lūkoties svešos logos. Nez kāpēc ir vieglāk, ja redzu, ka tur, ārā, arī dzīvo cilvēki. Pēkšņi nokļūstu viņu mazajās pasaulītēs. Pēkšņi saprotu, ka arī viņi gatavo vakariņas, skatās televizoru, atpūšas, strādā, audzina bērnus. Tāda silta sajūta.
Nē, nepārprotiet, man nevajag redzēt, kas tur dzīvo. Man pietiek ar tapetēm, aizkariem un lustru. Saldajam ēdienam virtuves plaukti ar rīsu,griķu un miltu pakām, garšvielu trauciņiem un perfekti sakārtotu šķīvju kaudzīti.

Jā, jā! Reiz man arī būs tāda virtuve! Un būsiet laipni gaidīti ielūkoties pa tās logu.