| 7 |
[9. Aug 2016|11:03] |
sāp auss, kurā no kreisās puses velk vējš, sāp kakls pēc pirmās nakts, kurā gulēju ar aizvērtu logu, sāp galva, jo kolēģe, ko redzu perifērijā gar monitoru, runā par Muceniekiem, sāp acis, sāp acis, sāp acis. mani velk pie zemes, vēlos ierakties tajā un apsegties ar velēnu kārtu. tā šķiet vissiltākā un maigākā lieta, ko šobrīd varētu izdarīt. beidzot aizmigt un izgulēties, nedomāt par vajadzību iebraukt netālajā elvi pēc siera, majonēzes un cigarešu papīriem, nedzirdēt ikdienā "mēs šobrīd strādājam pie rubrikas "veselības bizness" un vēlējāmies jums piedāvāt iespēju izvietot informāciju par sevi", neuztraukties par nepieciešamību atstāt labu iespaidu uz cilvēkiem, ko uzskatu par lieliskiem. vai nu to, vai dauzīt seju pret ofisa galdu, kamēr tā pārvēršas asiņainā masā, no kuras pil neizskaidrojamas izcelsmes šķidrums. noraustījās deguns, sajutis, ka vēlos to lauzt. ausis pilnas ar skudrām, prasās ņemt lupu un izdedzināt.
lieku jautājumzīmes teikumu galos pat tad, ja tās tur gramatiski neiederas. nepārliecinātība pārņems pasauli. pār-pār. |
|
|
| Comments: |
Nais.
Šodien (un pēdējo nedēļu un, iespējams, pēdējo mūžu) jūtos līdzīgi, viss tik rūgts kā lauku gurķa miza.
es pat neteiktu, ka rūgts. tas vismaz kaut ko nozīmētu. ļautu meklēt nazi un to mizu nogriezt. mana sajūta ir tik.. bezgaršīga. tu ņem, žļembā kaut ko vienkārši tādēļ, lai kustinātu žokli, bet jēgas no tā nekādas.
bet saprotu to rūgtuma sajūtu. redzu, sasmaržoju, saprotu. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}